Tas ir tikai sākums...BEIGAS

Viss?! Tam visam bija gals?! Vairs nebija Tu un Es! Viss bija beidzies! DONE...

Pat neatceros kāpēc.... Tas viss notika tik ātri... Bet es ienīstu viņu, vēl vairāk nekā savu māti vai skolu?! Taču tagad jūtos tukša bez viņa, bez viņa lūpām, acīm, pieskārieniem... VISA... Viņš tik ātri pazuda, tik ātri kad es pat nepaspēju no viņa atvadīties... Un tagad es guļu viņam blakus... Viņa paša asinīs.

Man teica kad mūs nevar nogalināt, bet... Viņš, Dreiks ir nogalināts, beigts... Un... Un... Es to izdarīju... Es viņu nogalināju... Ak...

Tas ir tikai sākums...11

Balle-svarīgākais notikums vidusskolā (vismaz lielākai daļai). Uz katra stūra ir dzirdama meiteņu spiegšana un runāšana par balli. Šķiet kad tagad visa dzīve rit tikai ap Balli. Aizvēru skapīti un pēkšņi parādījās Keita.

-Čau, māšel! Tu neticēsi!?

-Kas atkal noticis?

Keita atnāca ar milzīgu smaidu un es jau zināju kas noticis, bet tā kā viņa bija ļoti smaidīga, tad negribēju visu izbojāt ar atbildi: ''Niks uzaicināja tevi uz balli, jā zinu!''

-Niks uzaicināja mani uz balli!? Vai tu spēj to aptvert?!

-Nu viņam tā pat tas bija jādara.

-Aizveries!

Viņa iesmējās un es arī.

-Bet kā tad ar tevi?

-Ko tu domā ar to?

-Nuuu... Balle?

-Nē, nē, nē... Tas nav mans lauciņš.

-Es zinu, beet tā būs pēdēja balle un varbūt pat pēdējais vakars kopā ar Dreiku....

-Tas noteikti nebūs pēdējais.

Iesmējos, bet Keita mani uzreiz pārtrauca.

-Es tavā vietā nebūtu tik pārliecināta.

Es sāku aizdomāties... Un ja nu viņai taisnība? Ja nu Dreikam es esmu tikai ''kārtējā spēlīte''? Ehh...

-Atā, māšel!

Keita laimīga aizgāja un es tikai klusām atbildēju:

-Jā... Tev arī atā...

Gāju uz stundu un sajuta ap vidukli mīkstas rokas, aizmirsu par ko domāju un gribēju apgriezties lai noskūpstītu Dreiku, bet viņš bija tik cieši satvēris manu vidukli, kad izskustēties no vietas nespēju.

-Vai nāksi ar mani uz balli?

Viņš iečukstēja man ausī

-Jā...

Viņš atlaida manu vidukli un es griezos lai viņu noskūpstītu, bet kad apgriezos, tur neviena nebija... Bet mani tas neuztrauca, tāds bija Dreiks... Neviens nespēja pareģot to ko viņš darīs, viss ko viņš darīja bija pēkšņi un ar noslēpumu, bet tā pat mani kaut kas mocīja, itkā viss bija kārtība, bet visu laiku mani mocīja kaut kas noslēpumains...

Pēc stundām braucu uz mājām, jo Dreiks gribēja satikties un pateica lai obligāti uzvelku kleitu, bet tādu lai viņam patiktu. Man ir tikai viens jautājums:

-KĀDAS KLEITAS VIŅAM VISPĀR PATĪK?! UN VAI VIŅAM VISPĀR PATĪK KLEITAS???

Aizgāju pie skapja un izvilku pirmo kas gadījās.

-Derēs.

Viņa bija gara, melna kleita. Uz muguras bija kaut kas līdzīgs kā korsetei. Uzvilku parastas ''laiviņas'' un taisījos iet ārā, bet pēkšņi parādījās Dreiks un iegrūda mani gultā.

-Dreik?! Un kā tad ar to satikšanos?

-Mēs jau esam satikušies!

Es vairs nespēju neko atbildēt pretī un sajutu viņa lūpas uz mana kakla. Viņa rokas sniedzās pēc kleitas rāvējslēdzēja un atvēra to un pirms to novilka pajautā man:

-Vai būsi mana karaliene?

-Kā tu to domā?

-Nāc ar mani uz balli!?

Es pasmaidīju un viņš noskūpstīja mani, bet tagad es sāku domāt kas bija tas cilvēks kas mani skolā apķēra un piedāvāja iet uz balli...

Bet ja godīgi, mani tas tagad neuztrauca. Es tomēr biju mājās viena pati un kopā ar Dreiku...

Tas ir tikai sākums...10

Mani un Dreika vecāki nebija diezgan laimīgi, kad neuzvedāmies kā cilvēki un bieži kaut kur nozudām, tāpēc nācās dzirdēt diezgan pamatīgu morāli par to kas var notikt ja cilvēki saprastu kad abi esam citādāki. Nācās apsolīt kad nekas tāds vairs neatkārtosies un kad nebūs vairs mistisku izušanu. Visa skola jau bija sapratusi, kad esam kas vairāk par draugiem. Protams dažiem tas šķita jocīgi, jo nesen Dreiku ielidināju skapīšos un mēs abi gandrīz sakāvāmies (Khem, Khem, labi, es gandrīz ar viņu sakāvos), bet lai nu kā, strīdi un nesaprašanas starp mums vairs nebija...

Bija jau nakts un es ar Dreiku klusām ieskrējām mājās, novilkām zābakus un gājām augšā. Abi centāmies nesmieties, grīda čīkstēja un tikt līdz manai guļamistabai šķita gandrīz vai neiespējami.

-Es vairs nevaru.

Dreiks centās, nesmieties kamēr čukstēja.

-Aizveries.

Es arī centos savaldīties kamēr atbildēju pretī.

-Tūlīt jau būsim klāt.

-Tu to teici jau pirms 10 minūtēm.

-Nē, tad es teicu ''drīz''!

-Kāda starpība.

Abi ieskrējām manā guļamistabā un ielecām gultā. Smējāmies diezgan skaļi, bet vēlāk smiekli rimās un Dreiks cieši skatījās manī.

-Deamm... Tu esi tik skaista...

-Deamm... Es zinu!

Es iesmējos un viņš arī. Viņš noskūpstīja mani, bet es atbildēju ar buču uz lūpām.

-Šeit vairs nav jātēlo.

Viņš piebilda, bet es to zināju, man vienkārši patika viņu kaitināt ar bučām, kad viņš gaidīja skūpstu.

Tas ir tikai sākums... 9

Hloja uzklupa virsū Dreikam un iekodās viņam kaklā. Viņš cieši iegrābās Hlojas sēžamvietā un pastūma viņu uz augšu. Hloja nolika savas rokas sānus un paskatījās Dreika acīs. Tās bija kļuvušas pavisam melnas un liecināja tikai vienu...: ''ES GRIBU VIŅU''

-Un ko tagad?

Hloja pajautāja Dreikam.

-Dzīvosim, redzēsim

Dreiks atbildēja.

-Mēs dzīvosim pārāk ilgi!

Hloja piebilda.

-Nekas. Dažas lietas ir vērts gaidīt...

-Ja? Kādas tieši?

Hloja iesmējās un viņas ilkņi tik vien tiecās pēc asinīm. Dreiks sagrāba Hloju un nomete smiltīs.

-Tādas kā... TEVI!

Viņš uzsēdās virsū Hlojai un sāka viņu skūpstīt, bet Hloja izrāvās un tagad jau sēdēja virsū Dreikam

-Ak tā?! Nu tad tev būs jāgaida ļoti ilgi.

Hloja ļauni pasmīnēja un pamatīgi ieskrāpēja Dreika rokā.

-Ļoti.

Dreiks vēl ļaunāk atbildēja un izdarīja to pašu, tikai ieskrāpēja kaklā.

-ĻOTI

Hloja saķēra Dreiku un ielaida savu indi viņa ķermenī. Dreiks gandrīz jau bija atslēdzies aiz baudas un sāpēm, bet ar pēdējiem spēkiem iekodās Hlojas rokā un izdarīja to pašu... Ielaida savu indi! Tagad viņi abi gulēja asinīs, abi saskrāpēti, sakosti un transa stāvoklī...

Viss bija perfekti...

Asinis, ļaunums un KAISLE ❤

Tas ir tikai sākums...8

Noskanēja zvans un gāju uz stundu. Visi skatījās uz mani un Dreiku. Dreiks tikai atskatījās atpakaļ uz meiteņu skatieniem, bet es, es vienkārši ignorēju. Pēc stundām braucu mājās... Kad biju pie mājas, izkāpu no mašīnas un gāju uz mežu... Tā tomēr bija vienīgā vieta kur cilvēki man lika mieru... Nometu somu un apgūlos uz zemes. Aizvēru acis un klausījos dzīvnieku runās, bet kad atvēru ieraudzīju viņu!

-Sveika, dārgā!

Dreiks pasmīnēja un ieplēsa manu topiņu. Es iesitu viņa pa seju un viņš nokrita no manis. Savācu mantas un skrēju, et viņa roka saķēra manu kāju un apgāza. Viņš atkal uzsēdās man virsū un tagad jau pavisam saplēsa manu topiņu. Es ārdijos un centos tikt laukā, bet viņš iekodās manī un es atslēdzos...

Pamodos smiltīs... Saule mani svilināja un Dreika rokas vēl vairāk...

-Ko tu gribi izdarīt?

Jautāju Dreikam, bet viņš tikai sēja ciet manas rokas ar auklu. Kad bija sasējis, paņēma nazi, pārgrieza manu krūšturi un iegrieza man rokā.

-Idiots!

-Ko tu teici, dārgā?

-Tu tiešām esi idiots! Domā kad baidīšos no tevis?!

-Tu jau baidies.

Pārplēsu auklas un saķēru viņu. Iekodos kaklā, izsūcu diezgan daudz asiņu un piecēlos lai ietu prom, bet viņa rokas saķēra mani un apgāza.

-Tu tā vienmēr dari?

Ieskatījos acīs un pateicu to viņam.

-Tikai ar tevi!

Viņš atbildēja un sāka mani skūpstīt. Saķēra mani un pievilka pavisam tuvu sev.

-Un ko tagad?

Jautāju viņam.

-Ko iesaki?

Viņš pasmīnēja un nolaizīja manu asiņaino roku...

Tas ir tikai sākums...7

-Hloja?

Paskatījos uz Keitu un redzēju kad kaut kas ir noticis...

-Jā?

Satraukusies atbildēju un Keita deva zīmi lai sekoju. Keita bija mana pusmāsa un labākā draudzene. Viņa arī zināja par manām spējām un kad gāja uz meža pusi sapratu kad tas ''kaut kas'' ir saistīts ar mani.

-Keita?

Viņa izvilka savu telefonu un pateica lai skatos... Video bija Dreiks ar Kitiju un....

-Tev tas bija jāzin...

Es biju mācīta savaldīt dusmas bet tagad spēka pieplūdums bija divkārš un dusmas vēl lielākas.

-Hloja, nomierinies... Tu zini kad nedrīksti ļaut lai spēks pārņem pār tevi varu! HLOJA!?

Keita jau kliedza, bet es jutu kā spēks lauzās ārā, bet sapratu kad kulmināciju atstāšu vēlākam brīdim... Paķēru somu un sāku ātri iet. Keita centās mani panākt un visu laiku teica:

-Hloja, kas te ir padomā?! HLOJA?! ES ZINU ŠO SKATIENU?!

Apstājos un teicu:

-Neuztraucies, vēlāk redzēsi!

Keita apstulba un tur tā arī palika stāvot... Biju skolas stāvvietā un redzēju Dreika mašīnu... Iegāju skolā un ieraudzīju kā Dreiks stāv pie skapīšiešiem un runā ar pāris meitenēm, tajā skaitā ar Kitiju.

-TU?!

Dreiks uzmeta man skatienu un pasmīnēja. Neviens nezināja par mūsu attiecībām tāpēc mēs arī pārsvarā nerunājām sabiedriskās vietās.

-TU?!

Vēl skaļāk iebļāvos un tagad iegrūdu viņu skapīšos.

-Tu pārgulēji ar to ma*ku un vēl neko nepateici?!

Es saķēru Dreika kaklu uz pacēlu viņu augstāk.

-Ļauj... Khem... Man... Khem... Paskaidrot...

-KO?! Stāstīt kā tu ar viņu...

Saķēru viņu ciešāk un ar visu spēku iemetu pretējos skapīšos. Cilvēki lēnām atkāpās, bet tā pat turpināja skatīties...

-...PĀRGULĒJI?!

Pabeidzu savu sakāmo un krāvu ar kulaku pa seju bet viņš saķēra kulaku un piegrūda sev tuvāk.

-Tu zini kad es tevi nekad neiemainītu, pret tādu kā viņu...

Viņš norādīja uz Kitiju un Kitija salecās:

-Pret tādu?!

Viņš atgrieza skatienu uz mani un turpināja runāt:

-Viņa salīdzinājumā ar tevi, nav nekas?! Bet tu... Deamm... Tu esi kas nereāls.

-Bet, kā tu paskaidrosi nakti ar viņu?

Viņš sagrāba manu sēžamvietu un pacēla mazliet augstāk, pielika savas lūpas pie manas auss un iečukstēja:

-Tad kad naktī būsim divi vien, saņemsi ko labāku par paskaidrojumu un tad nožēlosi kad esi vispār dzimusi...

Dreiks lūpas nolaida līdz kaklam, noskūpstīja to un aizgāja...

Tas ir tikai sākums...6

Jauna diena un...

Un man kā parasti ir piedrā#t.

-Labrīt, Hlojas jaunkundz!

Lilī kā parasti jau bija augšā pirmā un rūpīgi kārtoja manus aizkarus.

-Lilī, vai uz šīs pasaules var būt vēl kāds kā es?

-Ouhh... Nu...

Viņa apsēdās uz gultas malas un centās rast atbildi uz jautājumu.

-Nūu... Protams kad ir! Noteikti ir kāds, kas domā tā pat kā tu un uzvedas tā pat kā tu!

Lilī pasmaidīja un grasījās celties kājās, bet es viņu parāvu aiz rokas.

-Pagaidi! Es nedomāju to tā, es domāju... Vai ir kāds ar tādām pašām spējām kā es?

Lilī skatījās uz manis un nezināja kādu atbildi lai sniedz.

-LILĪ?!

Viņa turpināja uz manis skatīties un mēģināja izraut roku no mana satvēriena. Es palaidu vaļā viņu un viņa piecēlās. Kad viņa atvēra durvis, pagriezās pret mani un teica:

-Es domāju kad nē, bet brīnumi pastāv...

Lilī pagriezās un aizvēra durvis. Es ar galvu ietriecos spilvenā un domāju par Dreiku, par viņa kodieniem un skūpstiem... Ak... Un runājot par kodieniem, kas darās uz mana kakla? Piecēlos un piegāju pie spoguļa. Tas viss bija zils... Zils un sakosts! Apģērbos un sapratu kad kakls izceļas. Paņēmu tonālo un izsmērēju to uz kakla.

-Jā, tā var!

Paskatījos uz sevi spogulī un ierunājos... Mamma mani atkal lejā gaidīja... Un noteikti atkal uzvedoties un izskatoties kā tikko izkāpusi no kāda mājsaimnieču seriāla! Kā vienmēr ''laistījās'' un visus apžilbināja ar savu smaidu. PHE, kā tā var?

-Labrīt, dārgumiņ!

Mamma kā vienmēr mani sagaidīja pie kāpnēm!

-Mhm... Labrīt...

Paskatījos uz mammu un pamanīju viņas jocīgo apģērbu... Melna, gara kleita, sarkanas augstpapēžu kurpes, melni mati un sarkana roze tajos...

-Zini, tāda tu man labāk patīc!

Kad vēru ciet durvis, skaļi noteicu un aizgāju uz mašīnas pusi! Šodien biju īpaši traka un biju gatava uz visu!

-Nu ko, paskatīsimies ko tu vari, maziņā!

Kad iekāpu mašīnā, atteicu. Motors tikai rūcēja un tik vien gaidīja kad es izbraukšu no pagalma.

-Jautrība var sākties.

Skaļi ierunājos un uzslēdzu uz viss skaļāko dziesmu kas skanēja pa radio.

Šoseja bija tik klusa un mierīga... Nevienas mašīnas-tikai es un mans Ferrari... Ahh... Kāda bauda!

BUM!

Milzīgs troksnis atskanēja un kādas ļoti maigas rokas pieskāras manam kaklam. Es zināju kam bija tās rokas, tā smarža un tas siltums...

-DREIKS!

Es pavēru acis un klusi pateicu viņa vārdu. Turpināju braukt, bet kad viņa lūpas pieskārās manam kaklam, es strauji apstājos. Es pavilku viņu uz priekšu un viņš uzkāpa man virsū. Viņš skūpstija manu kaklu, lūpas, tad atkal kaklu un tad krūtis. Es tikmēr centos neatslēgties un izrauties ārā. Tas nekādi nesanāca, bet kad viņš pacēla galvu, es sagrābu viņa matus un iekodos kaklā. Viņš aiz baudas, saplēsa manu šofera krēslu, jo nu tas atradās dziļi iestums aizmugures krēslā. Man bija vienalga, tā pat kā viņam. Viņš novilka manu kreklu un sagrāba krūtis. Es mazliet ievaidējos, bet sagrābu viņa muguru! Pievilku pavisam tuvu un tagad mūsu elpas saskārās. Atkal bija tas pats kas vakar... Divi vien un neviena cita... Es un Tu...

Labākam vakaram 2 ❤

Starp mums nekā vairs nebija, viss bija beidzies, bet tewi tas neuztrauca, tu alki pēc manis, tu alki manu asiņu! Katru reizi kad es kravāju mantas, tu piespiedi mani pie sienas! Tu turēji manas rokas tik cieši lai man nesāpētu, bet tā lai es neizrautos ārā. Šoreiz tu mani iegrūdi gultā un uzrāpies virsū. Es trakoju un centos tikt laukā, bet tu ignorēji visus manus kliedzienus un sitienu. Tew vajadzēja mani! Te un tagad! Tu uzreiz ķēries klāt manai viss vājākai vietai-kaklam! Tu to skūpstīji un kodi, kodi un skūpstīji! Tu visu darīji vienlaicīgi, bet es jau gulēju kā beigta. Savādi šķita tas, kad tu izbaudīji visu to tik pat ļoti kā es... 
Tā vietā lai novilktu man kreklu, tu to pārplēsi uz pusēm...Bikses novilki un, nu es gulēju tavā priekšā gandrīz vai kaila... Tu sāki skūpstīt manu vēderu un diezgan ātri ar lūpām uzbraucu līdz manām krūtīm... Tu saķēri manas krūtis un ātri attaisīji krūšturi... Es redzēju kā tu alki tās noskūpstīt, bet nē... Tu savaldījies un skūpstīji manas lūpas... Es jau biju visu aizmirsusi... Itin visu! Tu atkal apbūri mani un es atkal biju tikai tava...

Labākam vakaram ❤

Es pagāju malā, bet tu tikai sekoji man līdzi... Šķita kad eksplodēšu aiz dusmām, bet tu tikai nāci līdz... Es pagriezos un tu biji cieši blakus man. Tavas rokas saķēra manu sēžamvietu un pacēla mazliet augstāk.
Es biju atspiesta pret sienu un tu turēji mani... Tavas acis bija brīnišķīgas, tās laistījās un visas manas domas novērsa tavas lūpas. Tās pieskārās manām un nu tgd man bija vienalga par visu! Galvenais bija būt tev blakus, man vajadzēja tevi un nevienu citu! 
Tavas lūpas skūpstīja manu kaklu... Tu tajā brīžiem iekodies, bet tas visu padarījā vēl labāku! Tgd es biju tikai tava un neviena cita...
Šķita ja tu tādā garā turpināsi, tad no mūsu drēbēm daudz kas pāri nepaliks, bet tā arī notika! Tu turpināji, vilki nost manu kreklu un arī savu... Man bija vienalga kas sekos tālāk, galvenais lai tu esi man blakus. Es vairs nevarēju, es saķēru tavu galvu un noskūpstīju tavas lūpas, tas tewi vēl vairāk ''uzkurināja''! Tu sāki sūkt zilumus uz mana kakla, bet es tikai vaidēju... Tu biji tik fucking perfekts! Lai ko tu darītu, es no tā guvu baudu...
Mans kakls viss bija zils, bet tu tā pat turpināji... Es dievināju tavas lūpas, tās bija tik maigas un tik ideālas... Es atguvu mazliet spēkus un pielīdu pie tava kakla. Sākumā es tajā iekodos, bet tad sāku sūkt tādus pašus zilumus. Tu to dievināji, tik pat ļoti kā es... Tu vairs nespēji noturēties un sāki skūpstīt manas lūpas. Šķita kad vienīgais ko tu gribi, ir būt tikai man blakus. 
Tavas maigās lūpas, brīnišķīgās acis, burvīgie mati, sasodīts kā es tewi dievinu! 
Mani nagi pārbrauca gar tavu muguru, tavas rokas saķēra mani ciešāk, lūpas nerimās! Skūpsti, kodieni, sāpes... Tas viss tika piedzīvots, bet tieši tas satuvināja mūs vēl vairāk...

Tas ir tikai sākums... 5

Es sapratu ja nepārtraukšu tik drīz šo visu, tad piederēšu visa viņam! Viņš atrāva rokas un pagāja atpakaļ. Es aizgāju pakaļ savam topiņam un uzvilku to atpakaļ... Jāatzīst topiņš bija ar lieliem izgriezumiem sānos, tā kā mans krūšturs un krūtis bija labi redzamas, bet mani tas neuztrauca, jo biju cilvēks kas ģērbjas tā lai ir ērti, nevis skaisti! Gāju ārā no meža, bet viņa rokas saķēra manu vidukli un nogāza lejā! Tagad gulēju uz mitrās zemes un viņa acis atkal apbūra mani!...

Viņš bija īsts eņģelis, bet es tāda nebiju... Es biju daudz stiprāka par viņu un vienkārši nevarēju, nē, NEDRĪKSTĒJU ar viņu saiet!

-Tu drīksti... Tu vari!

Viņš ierunājās.

-Es zinu visu par tevi! Tu esi tāda pati kā es, tikai es esmu stiprāks par tevi!

Viņš turpināja, bet es sapratu kad tas nav iespējams un cēlos augšā. Viņa rokas nogāza mani lejā! Viņš bija stiprs un tiešām... Tiešām bija stiprāks par mani!

-Kas pie? Nē, tas nevar būt...

-Var gan...

Viņa lūpas pieskārās manām. Viņa mēle nolaizīja manus ilkņus... Es jutu kā viņš izvelk savus ilkņu un ielaiž tos manā kaklā... Tā sajūta... Tā smarža... Es vairs nenoturējos! Es apgāzu viņu un uzgūlos virsū!

-Ak, tad tu tā spēlē? Labi, paskatīsimies vai spēsi paciest šo...

Es ierunājos un ar mēli nobraucu gar viņa kaklu. Jutu kā viņa pulss paliek straujāks... Ielaidu savus nagus viņa mugurā un iekodos kaklā... Es kodu visur! Kaklā, rokā, lūpā... VISUR! Tagad viņa asinis pārsvarā sastāvēja no manas indes...

-Tu pārkāpi noteikumus, bet kam gan tie ir domāti?

Viņš ierunājās un pasmīnēja. Es zināju kad tālāk sekos kas trakāks, kas tāds kad es būšu vai beigta... Skūpsti, Kodieni, Asinis, Nagi... Tas viss šķita fantastiski, bet es nespēju atslēgties, man vajadzēja vēl... VĒL!

-Tas ir viss ko tu vari? HA HA

Nolēmu viņu mazliet pakacināt... Bet tas iedarbojās diezgan ātri... Es nepaspēju piecelties, līdz viņš bija manī!

-Ak... Ahh...

-Tu prasīji vai tas ir viss ko es varu... Laikam ka nē

Viņš atriebēs, bet drīz vien pats jau bija tādā pašā kaifā kā es! Zeme berza manu muguru, skaidas durās, lapas čarkstēja... Es vairs nevarēju! Es iekodos viņam plecā un izsūcu to ko varēju no viņa! Sajutu spēku pieplūdumu, bet viņš kļuva vārgāks. Izmantoju situāciju un pārkātojos!

Tagad es valdīju par viņu un tā bija brīnišķīga sajūta!

-Nu ko? Kad neesi manī, nejūties tik stiprs? Hah, tu esi tik nožēlojams! Bet zini ko? Tagad ir mana kārta!

Manas lūpas sāka skūpstīt viņa lūpas un brauca zemāk un zemāk... Redzēju, kā viņš to bauda un prasās vēl!....

Tas ir tikai sākums...4

Es biju diezgan klusa, bet ilgu klusumu es nevarēju paciest!

-Ess...

Centos kaut ko darīt lietas labā, bet viņš man neļāva. Viņa acis piesaistīja manu uzmanību daudz vairāk nekā klusums... Tās laistījās... Tās bija pavisam sarkanas un laistījās...

-Paklau...

Atkal ierunājos, bet viņa lūpas saskārās ar manām. Viņa rokas noslīdēja gar manu ķermeni un apstājās pie gurniem un lēnām vilka manu topiņu uz augšu. Man bija vienalga kas var notikt tālāk, galvenais bija tas, kad es esmu ar viņu! Manas rokas saķēra viņa kaklu un pat nedomāja to laist vaļā. Viņš atrāva lūpas un paskatījās man acīs...

-Tu...

Viņš klusi noteica, bet neturpināja. Viņa rokas bija jau sasniegušas, manas krūtis, bet viņš neapstājās viņš turpināja! Mans topiņš jau bija pāri manām krūtīm un tagad mētājās uz aukstās zemes! Es ātri uzmetu skatienu uz savām krūtīm un pamanīju kad biju itin visa noklāta ar zemi! Tur kur viņš bija vilcis savas rokas, tur palika melni nospiedumi! Es palaidu viņa kaklu, bet viņš atkal saķēra mani un pat nedomāja laist vaļā. Es meiģināju tikt ārā no vņa rokām, bet katru soli ko spēru atpakaļ, viņš spēra līdzi! VISS! Sajutu koka raupjo mizu un sapratu kad tālāk man vairs nav kur iet! Viņa rokas saķēra manu kaklu un sāka to skūpstīt. Es paliku bezspēcīga! Izdvesu tikai pāris vaidus un sabruku viņa rokās... Es vairs neturējos kājās, viņš turēja mani! Atpieda mani pret koku un pacēla kājas ap savu vidukli! Es to saķēru tik cieši cik varēju un tajā pašā brīdi sajutu viņa lūpas. Sāku domāt kad viņš mani izvaros, bet viņš pat nemeiģināja novilkt man krūsturi! Viņš tikai skūpstīja mani, manu kaklu un pa laikam iekodās plecā... Es vairs nevarēju izturēt, viņš to sajuta. Viņš sajuta kā kājas vairs nespēj turēties, kā es padodos vairāk viņam... Ko viņam vajadzēja?! Ikviens puisis būtu sen kā mani izvarojis un atstājis novārtā, bet viņš? Viņš tikai turpināja...Viņš necentās mani atbrīvot no biksēm vai krūštura!

Viss... Manas kājas nokrita uz zemes! Viņš izmantoja izdevību un piegāja man vēl tuvāk! Tik tuvu kad manas krūtis atspiedās pret viņa un kad es sajutu viņa slapjo ādu uz savas! Rokas vairs neturēja manu kaklu, tās turēja mani! Es zināju kad viņš izskatās bīstams, bet es nespēju pretoties viņam... Viņš bija kā narkotikas, jo vairāk skūpstīja, jo vairāk es padevos!

-Beidz!

Es sapratu ja nepārtraukšu tik drīz šo visu, tad piederēšu visa viņam! Viņš atrāva rokas un pagāja atpakaļ. Es aizgāju pakaļ savam topiņam un uzvilku to atpakaļ... Jāatzīst topiņš bija ar lieliem izgriezumiem sānos, tā kā manš krūšturs un krūtis bija labi redzamas, bet mani tas neutrauca, jo biju cilvēks kas ģērbjas tā lai ir ērti, nevis skaisti! Gāju ārā no meža, bet viņa rokas saķēra manu vidukli un nogāza lejā! Tagad gulēju uz mitrās zemes un viņa acis atkal apbūra mani!...

Tas ir tikai sākums...3

Stundas bija beigušās... Ieliku ''austiņas'' ausīs un uzslēdzu ''Tove Lo-Sream My Name''. Sakrāmēju somu un gāju uz mašīnu... Piegāju pie sava ''Ferrari'' un pamanīju blakus pavisam neredzētu mašīnu, mūsu skolas stāvvietā... Un atkal, atkal es sajutu to... Tādu pašu spēku, kā klasē, kas nāca no tā puiša... Apstājos pie mašīnas un vēroju apkārtni. Man vajadzēja viņu atrast, ieraudzīt, sajust... VAJADZĒJA!

No viņa nebija ne miņas. Mašīna laistījās un saules stari to padarīja vēl spožāku! Atvēru mašīnas durvis un ieliku somu mašīnā.

-Kas pie...?

Izbrīnīta skatījos apkārt un meklēju jauniņā mašīnu... Viņas tur vairs nebija!

Iekāpu savā mašīnā un vienā mirklī pazudu no skolas autostāvvietas. Visu ceļu, domāju par viņu... Par tām acīm, lūpām, matiem un elpu... Kas viņš bija? Kāpēc es viņu sajutu vienmēr kad viņš bija kaut kur tuvumā? Ahh... Kāpēc? Kāpēc tieši es? Ak...

Noparkoju mašīnu pie mājas un gāju uz savu istabu. Nometu somu uz gultas un izkāpu ārā pa logu... Ārā spīdēja saule un saules stari lika manai ādai laistīties. Apsēdod pļavā un domāju par viņu. Centos atrast abildes, bet nekas neiznāca... Izdzirdēju krakšķi mežā! Piecēlos un devos uz turieni... Atkal... Es to jūtu... Tas spēks, tā smarža... Viņš ir kaut kur šeit... Viņš ir pavisam tuvu man...

-Ak!...

Pagriezos un viņš stāvēja man pa visam tuvu. Mūsu elpas saskārās tā pat kā mūsu acu skatieni. Mēs nerunājām, tikai viens otram skatījāmies acīs... Sajutu to karstumu kas nāca no viņa... Jutu kā sviedru piles tek pār viņa ķermeni un pieskaras man... Šķita kad laiks ir apstājies... Tagad esmu tikai es un viņš...

Tas ir tikai sākums... 2

Noksvilas vidusskola... Esmu šeit tikai pāris nedēļas, bet šī vieta man tiešām ir pieriebusies!

-DAUDZ LAIMESSSS!

Manā priekšā stāvēja 2 meitenes un 1 zēns. Viena meitene bija ar blondiem matiem, bet otra ar gaiši brūniem. Abas bija ģērbušās ''GUCCI'' pašdarinājumos, bet laikam to nemaz nenojauta.

-Vai šodien visiem mani vajag padarīt par kurlu???

Pie sevis noburbināju...

-Nu beidz Hloja! Ir tava 18 dzimšanas diena!

-Kādi plāni vakaram?

-Visādi un visi bez jums!

Aizcirtu skapīti un gāju prom. Abas meitenes stāvēja kā sasalušas un vēl tagad nespēja saprast kas tikko notika. Njā... Cilvēkus es nespēju ciest, bet skola ir jāpabeidz... Ah.. Nometu somu pie galda un apsēdos. Klasē ienāca tās abas meitenes un ar naidīgu skatienu uz mani paskatījās, bet es tikai pasmīnēju. Atvēru savu skiču kladi un pazudu no reālitātes!

-Labrīt, klase!

Skolotājas vārdi man lika nolaisties uz zemes un uzreiz sajutu kad kaut kas nav tā! No kāda nāca spēks, kādu nekad nebiju jutusi...

-Tātad, šis ir mūsu....

Tās acis, tumšās matu cirtas, tas skatiens... Un dvaša! Viņš lika manam ķermenim nodrebt... Tās acis, tās sarkanās acis! Viņš aizgāja apsēsties un uzmeta man skatienu. Es atbildēju ar to pašu un iegrimu savā kladē. Es centos nedomāt par viņu, centos aizmirst, bet pat manā pasaulē viņš eksistēja. Mana roka visu darīja pati, tā zīmēja un zīmēja. Noskanēja zvans un es atgriezos realitātē! Es uzmetu skatienu uz lapām un tajās bija tikai viņa sarkanās acis un apburošās matu cirtas...

-''Nice'', dīvainīt!

Aizcērtu kladi un ieliku to ātri somā.

-Ko tev vajag?

-Nu.. Tikai gribēju pajautāt kā...

-Nevajag, es zinu ko tu centies panākt! Kļūsim par draugiem, tad tu man atzīsies jūtas, tad vēlēsies lai esam pāris, tad izvarosi mani kādā ballītē, tad jautāsi vai gribu ar tevi precēties, tad mums būs bērni, tad tu atradīsi kādu citu ''palaistuvi'', tad paziņosi kad gribi šķirties un tad pametīsi mani un paziņosi kad savāksi bērnus!

Viņš palika stāvot un vienkārši blisinājās. Es piecēlos uz izgāju no klases.

-Ahh.. Kad tas viss beigsies?...

Aizvēru skapīti un manā acu priekšā atkal bija tās 2 meitenes un tas zēns. Sāka šķist kad tās meitenes ir nobūrušas to zēnu, jo viņš neizdvesa ne skaņas un man pat likās kad neelpo...

-Paklau, tu! Ja tu...

Atvēru skapīti, norāvu skoča gabalu un uzlīmēju to viņai uz mutes.

-Kas pie? Ko tu iedomājies? Tu..

Paņēmu otru skoča gabalu un šoreiz aplīmēju to viņai ap muti un galvu!

-Paņem! Tās viņam vajadzēs.

Iedevu tam zēnam šķēres un viņš pasmīnēja. Aizvēru skapīti un gāju uz otro stundu... Domāju par ''jauniņo''. Kas viņš īsti bija? Varbūt monstrs no kādas baisas planētas? Bet ja tā pat ir, tad operācija ir notikusi perfekti!

Tas ir tikai sākums...

Hey, hey! Nu tad tā, sāku rakstīt jaunu stāstu un būtu pateicīga, ja jūs to novērtētu! Mīlu, Lana ❤

''Viss sākās no 1.klases! Negribu teikt, kad esmu viens no tiem cilvēkiem kas ienīst skolu, bet es diemžēl to vispār nespēju ciest!... Ahh... Viss sākās kopš tā brīža kad pārcēlos uz Noksvilu. Draugi man jau agrāk nebija, bet es pat tādus nevēlējos.''

-Dārgā, nāc ēst!

Jā, tā ir mana mamma: Lokainiem matiem, tumšu ādu un vienmēr smaidīga... Dažkārt šķiet kad viņa nav mana īstā māte un iespējams ir tikai gaļveidīgs monstrs kurš piemuļķojis tēvu! Bet kā ir ar viņu? Nu tēvs ir pavisam kas cits! Melni mati, ne pārāk jauks smaids un apburošie uzvalki!

Ak, jā un es! Es? Nu teiksim tā: ''Noksvilas vilks'' Vēl, nesapratāt? Nu tad tā nav mana vaina!

Esmu pastāvīga jau kopš 7 gadiem. Nav tā kad vecāki par mani nerūpējas, tikai 7 gadu vecumā sāku pati domāt un visu darīt! Jāatzīst, kopš tā brīža skaitos ''Noksvilas vilks''... Klusa, nepamanāma un brīnumu pilna!

Ja jūs man jautātu: Vai vēlos dzīvot? Tad atbilde būtu pavisam skaidra: NĒ!

-Labs rīts, Hlojas jaunkundz! Kādas sajūtas savos 18 gados?

Tā bija mūsu mājkalpotāja, Lilī! Kopija mammai: Vienmēr laimīga un apmierināta!

-Urggg... Sūdīgas

-Nu beidziet, Hlojas jaunkundz! Viss nav nemaz tik traki!

-HA! Lilī, tu zini kad es neciešu skolu, tad tā kā ir mana 18 dzimšanas diena, tad tu varētu piezvanīt uz skolu un pateikt kad esmu saķērusi gripu!

-Hihihi, jūs jau ziniet kad es to nedarīšu, bet tagad celieties, skola jūs gaida!

Uzmetu sev virsū segu un atkal iemigu... Laiks bija celties! Izvilku no skapja savu mīļāko topiņu ar uzrakstu: ''Go To #ell'', uzvilku saplēstus legingus un savus ''vansus'' ar skeletiem. Paķēru skolas somu un gāju uz virtuvi.

-DAUDZ LAIMĒS!

Man priekšā izleca mamma un Lilī.

-Mhm... Paldies, tikai nākam reiz pacentieties mani nepadarīt par tik kurlu...

Uzmetu aci uz viņām abām un paskatījos uz tēvu.

-Daudz laimes...

Viņš ierunājās un ieslidināja savas apburošās rokas manos matos. Piegāju pie viņa un paskatījos tieši viņa acīs. Viņa maigās lūpas pieskārās manai pierei, bet tik pat ātri atrāvās...

-Paldies...

Es klusi atteicu un izgāju pa mājas durvīm. Mašīna man jau bija no 16 gadiem un tiesības arī. Īsti nezinu cik daudz samaksāja par to lai izdotu tiesības jaunietim kas nav sasniedzis 18, bet mani tas pat neuztrauca... Man bija 2013 gada Ferrari. Tas bija pilnībā melns, ja neskaita kad dažāds vietās bija dzeltenā krāsa. Iemetu somu aizmugurējā sēdeklī un pati apsēdos priekšā... Izdzirdēju mammas soļus un pilnā ātrumā pazudu no pagalma. Mani pat mazliet sanesa uz sāniem bet tas netraucēja braukšanai!

-Ahh.. 1.posms pabeigts, tagad tik sekos nākamais un varbūt tad būšu vēl dzīva...