Balle-svarīgākais notikums vidusskolā (vismaz lielākai daļai). Uz katra stūra ir dzirdama meiteņu spiegšana un runāšana par balli. Šķiet kad tagad visa dzīve rit tikai ap Balli. Aizvēru skapīti un pēkšņi parādījās Keita.
-Čau, māšel! Tu neticēsi!?
-Kas atkal noticis?
Keita atnāca ar milzīgu smaidu un es jau zināju kas noticis, bet tā kā viņa bija ļoti smaidīga, tad negribēju visu izbojāt ar atbildi: ''Niks uzaicināja tevi uz balli, jā zinu!''
-Niks uzaicināja mani uz balli!? Vai tu spēj to aptvert?!
-Nu viņam tā pat tas bija jādara.
-Aizveries!
Viņa iesmējās un es arī.
-Bet kā tad ar tevi?
-Ko tu domā ar to?
-Nuuu... Balle?
-Nē, nē, nē... Tas nav mans lauciņš.
-Es zinu, beet tā būs pēdēja balle un varbūt pat pēdējais vakars kopā ar Dreiku....
-Tas noteikti nebūs pēdējais.
Iesmējos, bet Keita mani uzreiz pārtrauca.
-Es tavā vietā nebūtu tik pārliecināta.
Es sāku aizdomāties... Un ja nu viņai taisnība? Ja nu Dreikam es esmu tikai ''kārtējā spēlīte''? Ehh...
-Atā, māšel!
Keita laimīga aizgāja un es tikai klusām atbildēju:
-Jā... Tev arī atā...
Gāju uz stundu un sajuta ap vidukli mīkstas rokas, aizmirsu par ko domāju un gribēju apgriezties lai noskūpstītu Dreiku, bet viņš bija tik cieši satvēris manu vidukli, kad izskustēties no vietas nespēju.
-Vai nāksi ar mani uz balli?
Viņš iečukstēja man ausī
-Jā...
Viņš atlaida manu vidukli un es griezos lai viņu noskūpstītu, bet kad apgriezos, tur neviena nebija... Bet mani tas neuztrauca, tāds bija Dreiks... Neviens nespēja pareģot to ko viņš darīs, viss ko viņš darīja bija pēkšņi un ar noslēpumu, bet tā pat mani kaut kas mocīja, itkā viss bija kārtība, bet visu laiku mani mocīja kaut kas noslēpumains...
Pēc stundām braucu uz mājām, jo Dreiks gribēja satikties un pateica lai obligāti uzvelku kleitu, bet tādu lai viņam patiktu. Man ir tikai viens jautājums:
-KĀDAS KLEITAS VIŅAM VISPĀR PATĪK?! UN VAI VIŅAM VISPĀR PATĪK KLEITAS???
Aizgāju pie skapja un izvilku pirmo kas gadījās.
-Derēs.
Viņa bija gara, melna kleita. Uz muguras bija kaut kas līdzīgs kā korsetei. Uzvilku parastas ''laiviņas'' un taisījos iet ārā, bet pēkšņi parādījās Dreiks un iegrūda mani gultā.
-Dreik?! Un kā tad ar to satikšanos?
-Mēs jau esam satikušies!
Es vairs nespēju neko atbildēt pretī un sajutu viņa lūpas uz mana kakla. Viņa rokas sniedzās pēc kleitas rāvējslēdzēja un atvēra to un pirms to novilka pajautā man:
-Vai būsi mana karaliene?
-Kā tu to domā?
-Nāc ar mani uz balli!?
Es pasmaidīju un viņš noskūpstīja mani, bet tagad es sāku domāt kas bija tas cilvēks kas mani skolā apķēra un piedāvāja iet uz balli...
Bet ja godīgi, mani tas tagad neuztrauca. Es tomēr biju mājās viena pati un kopā ar Dreiku...
