Angel & Devil 12.DAĻA (Uguns spārni)

Man bija ļoti bail, šķita kad tās nu ir beigas tāpēc kā pēdējos vārdus pateicu:

-Alex, Es tevi mīlu....

Pēkšņi sāku just tādu kā dedzināšanu. Tā tik ļoti sāpēja kad sāku kliegt. KUR IR ALEX?! Viņš mani neglābs? Viņš mani pametīs te mirstam? Ahh... Un vēl tās sāpes mugurā. Kas tas ir?

-Tu esi Vilks un Vilki nelido.

Andžela pie sevis nomurmināja. Tad pēkšņi es atcerējos vārdus ko Alex man teica. 

''Tu nelido, tā ir tikai burvestība...'' 

Bet kas bija tālāk? Es atceros kad viņš vēl kaut ko teica... Kaut kas par burvestība.

Burvestība ir mūžīga? Burvestība darbojas tikai tad kad esmu ar viņu kopā? Ko viņš īsti teica? Burvestība... Burvestība...

-Burvestība darbojas tikai uz laiku! Jā tieši tā viņš teica!

Es biju tik priecīga, taču tad atcerējos par savu tuvo nāvi. Kur ir Alex? Viņš ir tāds kretīns! Pamest mani vienu nāvē! Par ko viņš domā? Un vēl tās sāpes mugurā. Ak kā sāp, bet arī kasās!

Kad es sniedzos pie muguras, es uzreiz atrāvu pirkstus:

-Au!

Man bija tāda sajūta kad kāds būtu iekodis pirkstos vai arī tos pielicis pie uguns. Es grasījos atkal skarties klāt mugurai, bet notika tā pat. Nevar taču būt kad man mugura ir liesmās? Bet varbūt var...

-Aleex!

Klusums neviens neatbildēja... Sāku jau domāt kad patiešām mirstu, kad patiešām viņš ir mani pametis... 

Man bija sajūta kad viss ķermenis deg. Es nekur neredzēju liesmas, taču sajūta bija tāda kad es būtu iekritusi ugunī un tagad tas mani dedzina. Es vēlreiz iekliedzos: Alex! Taču neviens man neatbildēja. 

Bet kaut kas šķita nepareizi. Es nejutu kad krītu un es nejutu sāpes mugurā, tā arī vairs neniezēja... Vai tas var būt... Vai tiešām es... Nē, nē tā nevar būt... Es lēnām atvēru acis un... 

-Es lidoju? 

Es biju tik ļoti pārsteigts kad ieraudzīju debesis zem kājām un pats labākais es tajās nekritu... Vai tiešām, vai tiešām es lidoju! Nē, tas noteikti ir Alex kas mani tur. Taču Alexa nekur nebija... Ieraudzīju netālu ezeru. Tas bija tik skaists. Ūdensrozes visās krāsās. Melnas, zilas, sarkanas un vēl daudzas citas. Es ieraugot skaistās ūdensrozes mazliet nobrīnījos, jo ļoti labi zināju kādas uz pasaules bija ūdensrozes un neviena nebija melna vai zila... Tas bija tik jocīgi, taču man šī vieta ļoti patika tāpēc izlēmu nolaisties. Es piegāju pie ezera lai padzertos. Aizvēru acis, notupos un rokas ieliku ūdenī. Ūdens bija atsvaidzinošs. Kad atvēru acis paskatījos savā atspulgā kas rēgojās ūdenī un no bailēm salecos.

-Tā...tā...

Man raustījās valoda. Es ieraudzīju sev uguņojošus spārnus. Tie bija skaisti, taču ļoti baisi. 

''No kurienes tie?''

Es pie sevis domāju. Negribēju ticēt kad šī visa ir īstenība.

-Noteikti sapnis...

Es pie sevis atkārtoju. 

-Tas noteikti ir sapnis...

Es atcerējos ko man mamma bija teikusi kad biju maza:

''Ja gribi pamosties, tad ieknieb sev un uzreiz attapsies gultā'' 

Es uzreiz to atcerēdamās iekniebu sev rokā un aizvēru acis. Pēc trim sekundēm lēnām vēru vaļā, cerēdama ieraudzīt sev blakus Alexu. Bet ieraudzīju ezeru ar burvīgajām ūdensrozēm... Ak... Kas ar mani notiek?... Vai kāds šajā visumā man var paskaidrot kaut ko?.... Man ir apnicis baidīties, apnicis uztraukties... Nu lūdzu... Kāds...

-Sveika.

-Kas? Kas to teica? Uhh... Man jau rādās...

-Hehe... Tev nekas nerādās, to teicu es.

Es pagriezos uz ieraudzīju, ļoti skaistu meiteni. Viņai bija gara gara melna kleita ar sarkanām svītrām. Viņa rokās turēja melnu un sarkanu ūdensrozi un viņai matos bija vairākas rozes.
-Akk... Piedod... Sveika.
-Sveika ko tu šeit dari? Šeit neviens nav rādījies jau labu laiku...
Meitene paskatījās man acīs un pasmaidīja.
-Emm.. Nuuu.. Kā lai pasaku.. Es šeit nejauši nonācu... Piedod ja iztraucēju varu doties uzreiz prom.
-Nevajag, tu mani nemaz neiztraucēji.
Meitene atkal pasmaidīja.
-Vai nav skaistas?
Meitene paskatījās uz ūdensrozēm.
-Jā, tiešām ļoti skaistas. Atvaino bet kā tevi sauc?
-Piedod, Es esmu Ūdensroze.
-Prieks iepazīties, mani sauc Andžela.
-Jauks vārds, Andžela..
-Jāa... Man arī patīk tavs, bet kāpēc tu šeit esi viena?
Ieraudzīju kad Ūdensrozes smaids paliek mazāks.
-Nu, redzi man nepatīk cilvēki...
-Cilvēki?
-Nu dēmoni es gribēju teikt.
-Bet kāpēc? Tu taču pati esi tāda.
-Jā, esmu, bet ...
Meitene piegāja pie ezera un pavicināja ūdensrožu pušķi rokās.
-Viss sākās tā...
Viņa sāka stāstīt kādu stāstu: Es biju iemīlējusies kādā dēmonā, viņa acis bija tik sarkanas kā sarkani dimanti un lūpas maigas kā zīds. Mēs abi viens otrā bijām neprātīgi iemīlējušies. Abi nolēmām apprecēties, pie šī te ezera. Es biju tērpta melnā kleitā ar sarkanām svītrām un rozēm matos. Viņš bija tik skaists... Viņam mugurā bija melns uzvalks un sarkana roze augšējā kabatā. Mēs jau gatavojāmies teikt ''Jā'' vārdu viens otram, bet tad uzradās mans tēvs. Viņam nekad nebija paticis man mīļotais. Viņš sagrāba viņu aiz rokas un pielaida manam mīļotajam uguni. Es kliedzu un teicu lai tēvs pārstāj, taču tad pamanīju kad viņš jau vairs nebija pie tēva rokas... Viņš izgaisa...
-Ak... Un no tā brīža tu vēl ar vien gaidi viņu te?
-Jā... Gaidu un gaidīšu...

Turpinājums Sekos... 

Angel & Devil 11.DAĻA (Andžela lido)

Dēmoni man sāka kost, es spēru un kliedzu. Tas nelīdzēja tie man koda un koda! Es jau raudāju un jutu kā manai rokai tiek nokosta āda. Es visa biju asinīs, es kliedzu un raudāju, bet tad pēkšņi...
-Andžela?! Andžela?!
Es pamodos. Es ieraudzīju man blakām Alexu.
-Alex! Tu esi šeit!
-Protams Andžela, es vienmēr esmu šeit.
Viņš pasmaidīja un nobučoja man pieri.
-Es domāju kad tev laiks būtu celties.
-Tu man nekad neesi teicis kad man ir laiks celties.
-Nu varbūt arī, bet es gribu tev izrādīt elli.
-Ak tā...
-Neuztraucies, nekas slikts nevarēs notikt.
Viņš pasmaidīja un teica:
-Es tevi gaidīšu ārā pie durvīm.
-Labi.

Alex grib man izrādīt elli. Nevar būt! Viņš tiešām spēj mani nomierināt, taču es jūtu kad viņam ir kas vēl padomā. Es viņu neesmu redzējusi tik priecīgu un tomēr ja viņam ir kas padomā tad tas noteikti ir kas īpašs. Biju mazliet satraukta, taču ļoti gribēju zināt kas Alexam padomā.

-Kā jau parasti burvīgi izskaties. 

-Paldies.

Es pēkšņi nosarku, man neviens nebija ko tādu teicis.

-Nāc!

-Kur?

-Tad jau redzēsi.

Mēs tik gājām un gājām, šķita kad mēs mūžīgi iesim.

-Aizver acis.

-Kāpēc?

-Neko nejautā vienkārši, aizver acis.

Es aizvēru acis un Alex mani cieši saķēra.

-Atver acis.

Es paskatījos un mēs lidojām. Bet tad pēkšņi viņš mani palaida.

-Alex! Nē, Alex! Ko tu dari? Nelaid mani vaļā!

Es kritu un aizvēru acis. Es negribēju skatīties, jo man bija bail, bet pēkšņi sāku domāt kad kaut kas nav īsti kārtībā. Es paskatījos uz leju. Es turējos gaisā.

-Kā patīk?

-Bet, bet, bet kā? Es taču esmu pelēkais vilks un vilki nemāk lidot.

-Viss ir iespējams! 

Alex man pielidoja klāt un saķēra ai rokas.

-Nāc!

Viņš mani aizveda līdz kādai ļoti skaistai vietai. Tā bija pasakaina.

-Atlaid, es pati gribu!

-Labi, taču uzmanies. Sākumā tas nevar šķist diezgan viegli.

Bet man tas šķita tiešām ļoti viegli. Es vicināju spārnus un lidinājos apkārt Alexam.

-Hmh.. Tu ātri mācies.

Alex iesmējas un pielidoja man klāt. Es atcerējos kādu skaistu vietiņu kur es lidoju kad biju eņģelis.

-Nāc, es gribu tev ko parādīt.

Alex man sekoja. Mēs nolaidāmies uz zemes.

-Skaisti ne?

-Tiešām ļoti skaisti. Bet kā tu zini šo vietu?

-Kad biju mazāka parasti uz šejieni lidoju. Bet visbiežāk kad biju uz kādu dusmīga.

Es piegāju tuvāk pie Alexa un viņu apskāvu.

-Paldies, kad tu man esi. Es nezinu ko es bez tevi varētu izdarīt.

Alex paskatījās man acīs un grasījās noskūpstīt, bet tad..

-Alex!

-Alex, vecīt ko blandies ar skaistām meitenēm?

Es paskatījos uz Alexa un saķēru viņa roku.

-Viss kārtībā, tie ir tikai mani draugi.

Alex man iečukstēja.

-Ko jums vajag?

-Ha, gājām tevi meklēt.

-Jā, Kara pēc tevis jautāja.

-Uhh... Ko viņai vajag?! Un jūs taču zināt kad man ir pilnīgi vienalga par viņu!

Kas ir Kara? Alex kaut ko no manis slēpj? Uhh... Sāku jau uztraukties, cerams viņa Alexam nekas nav.

-Lai nu kā, mēs nodosim viņai ziņu kad tu blandies ar citām skaistulēm.

-Ha, Ha, Ha.

Alexa draugi aizgāja prom. Es tūlīt jautāju Alexam:

-Kas ir Kara?

-Viena meitene kas mani grib.

-Kā to saprast ''grib''?

-Nu redzi viņa ir tāda kā ielene. Viņa pārguļ itin ar visiem, taču es viņai to neesmu ļāvis.

-Tad labi. Man jau šķita kad jums ir kas nopietns...

-Tiešām nekā starp mani un karu nav vari neuztraukties.

Alex pasmaidīja un aizlika aiz auss matu šķipsnu kas bija uzkritusi man uz sejas.

-Kā viņi tika pie mums? Viņi taču nemāk lidot, maki tikai tu.

-Un nu jau arī tu. Viņi ir zirnekļi, viens melnais, otrs sarkanais.

-Skaidrs... 

Es apsēdos uz šūpolēm kas bija kokā un mazliet šūpojos. Alex stāvēja atstutējies pret koku. Es pēkšņi uzšūpojos augstāk un šūpoles nokrita. Es arī kritu, es kritu tik ātri kad nespēju pavicināt spārnus.

-Alexxxx...

Es redzēju kā Alex metās mani glābt un lidoja man pretī taču es kritu pārāk strauji. Lai arī cik ātri Alex lidotu viņš netika man līdz. Es sāku raudāt un ļoti baidījos.

-Alexxxx...

Man bija ļoti bail, šķita kad tās nu ir beigas tāpēc kā pēdējos vārdus pateicu:

-Alex, Es tevi mīlu....

Turpinājums Sekos...

Angel & Devil 10.DAĻA (Murgi)

Viņš atkal izdarīja tā lai man nebūtu bail un man patiešām vairs nebija bail. Es viņam uzticējos. Atkal...
Kopš brīža kad biju pārvākusies pie Alexa mani mocīja katru nakti murgi. Tie bija briesmīgāki nekā viss ko esmu pieredzējusi. Gandrīz katru nakti man blakus bija Alex. Taču bija arī naktis kad viņa nebija, nebija vispār... Tās dienas man nepatika. Viņa nebija naktī, bet bija no rīta. Vai viņš vispār guļ? Bet tas mani tik ļoti neuztrauc, jo tagad mana dzīvība ir briesmās.
-Aaaaa... Nē, lūdzu, nē! Aaaaa...
Kārtējais murgs, taču šis rīts ir savādāk... Pie manis nav Alexa... Tā ir pirmā reize kad viņa nav, kad viņš mani nepamodina un nomierina. Kur viņš ir?
-Alex? Tu te esi?
Klusums, neviens man neatbildēja. Es piecēlos un saģērbos. Bet... Ak kā man gribas ēst. Es neesmu ēdusi jau labu laiku, būtu labi tagad apēst kādu dzīvnieciņu un nobaudīt cilvēku asinis.
-Par ko es domāju!?!
Es sapratu kad būs vien pašai jāiepazīst un jāatrod draugi vai cilvēki kam varu uzticēties, kaut gan pēdējā iepazīšanās nebija diez ko laba... 
Es lēnām gāju pa tuneli. Neviena nebija.
-Kur gan visi ir?
Es sāku dzirdēt cilvēku runas un dažus arī pamanīju. Es iegāju lielā zālē. Pašā galā sēdēja Alexa māte un Lexija. Taču Alexu es nekur nemanīju.
-Ohh... šeit gan kļūst karsti tas laikam dēļ tevis skaistulīt.

Kāds dēmons mani uzrunāja, bet es neko neatbildēju. Viņš pēkšņi saķēra manu vaigu un grasījās noskūpstīt.

-Nemaz nedomā! 

Es saķēru viņa roku un uzreiz atlaidu. Es grasījos iet uz priekšu, bet viņš saķēra manu roku, es uz viņu paskatījos un parāvu roku! 

-Ahhh.. Vai visi dēmoni ir tik riebīgi?!

Es pie sevis klusu jautāju.

-Andžela!

Nu tad beidzot vismaz kāds labs cilvēks!

-Lexija!

Lexija pieskrēja pie manis un mani apskāva.

-Kur ir Alex?

Es klusi jautāju viņai.

Viņa neko neatbildēja un pieveda mani pie Lexijas mammas.

-Mammu, skat Andžela!

Lexija aizskrēja un apsēdās blakus mammai.

-Kāds negaidīts pārsteigums, Andželika.

-Uhh.. Nu jā..

-Kā tad patīk elle? Esi jau iejutusies?

-Tīri jauka, tā varētu teikt.

Patiesībā man nemaz elle nešķita tīri jauka daudzi pret mani izturējās nejauki tikai Alexa ģimene mani pieņēma.

-Tad jau jauki.

-Uhh.. Nu man ir viens jautājums...

-Kāds? 

-Nu... Kur ir Alex?

-Alex, Alex.

Izskatījās kad neviens par to negrib runāt tikai kā parasti es nezināju kāpēc! Pēkšņi Alexa mamma piecēlās un sāka runāt:

-Klusumu, lūdzu! Mūsu barā ir jauna meitene! Kritušais Eņģelis vārdā Andželika!

-Nē, lūdzu, nevajag..

Man nepatika kad tik daudzi man pievērsa uzmanību. Visi skatieni bija tādi it kā mani gribētu apēst un man tas noteikti pa visam nepatika. Kāds Dēmons pienāca pie manis un noveda lejā! Nu tagad es biju visu Dēmonu uzmanības lokā. Es jutu kad kāds mani pagrūda es uzkritu virsū Dēmonam un uzreiz atrāvis. Viņi sāka man nākt tuvāk un tuvāk līdz viņi bija man blakus. Es sāku saprast kad nav vairs labi un Lexija iekliedzās:

-Andžela, Uzmanies!

Es sāku lēnām zaudēt līdzsvaru un lēnām kritu zemē, līdz sēdēju uz grīdas. Es vairs nespēju saredzēt Lexiju un viņas mammu. 

-Aaaaa... Beidziet! Lūdzu, pārstājiet!

Dēmoni man sāka kost, es spēru un kliedzu. Tas nelīdzēja tie man koda un koda! Es jau raudāju un jutu kā manai rokai tiek nokosta āda. Es visa biju asinīs, es kliedzu un raudāju, bet tad pēkšņi...

Turpinājums Sekos...