Kopš brīža kad biju pārvākusies pie Alexa mani mocīja katru nakti murgi. Tie bija briesmīgāki nekā viss ko esmu pieredzējusi. Gandrīz katru nakti man blakus bija Alex. Taču bija arī naktis kad viņa nebija, nebija vispār... Tās dienas man nepatika. Viņa nebija naktī, bet bija no rīta. Vai viņš vispār guļ? Bet tas mani tik ļoti neuztrauc, jo tagad mana dzīvība ir briesmās.
-Aaaaa... Nē, lūdzu, nē! Aaaaa...
Kārtējais murgs, taču šis rīts ir savādāk... Pie manis nav Alexa... Tā ir pirmā reize kad viņa nav, kad viņš mani nepamodina un nomierina. Kur viņš ir?
-Alex? Tu te esi?
Klusums, neviens man neatbildēja. Es piecēlos un saģērbos. Bet... Ak kā man gribas ēst. Es neesmu ēdusi jau labu laiku, būtu labi tagad apēst kādu dzīvnieciņu un nobaudīt cilvēku asinis.
-Par ko es domāju!?!
Es sapratu kad būs vien pašai jāiepazīst un jāatrod draugi vai cilvēki kam varu uzticēties, kaut gan pēdējā iepazīšanās nebija diez ko laba...
Es lēnām gāju pa tuneli. Neviena nebija.
-Kur gan visi ir?
Es sāku dzirdēt cilvēku runas un dažus arī pamanīju. Es iegāju lielā zālē. Pašā galā sēdēja Alexa māte un Lexija. Taču Alexu es nekur nemanīju.
-Ohh... šeit gan kļūst karsti tas laikam dēļ tevis skaistulīt.
Kāds dēmons mani uzrunāja, bet es neko neatbildēju. Viņš pēkšņi saķēra manu vaigu un grasījās noskūpstīt.
-Nemaz nedomā!
Es saķēru viņa roku un uzreiz atlaidu. Es grasījos iet uz priekšu, bet viņš saķēra manu roku, es uz viņu paskatījos un parāvu roku!
-Ahhh.. Vai visi dēmoni ir tik riebīgi?!
Es pie sevis klusu jautāju.
-Andžela!
Nu tad beidzot vismaz kāds labs cilvēks!
-Lexija!
Lexija pieskrēja pie manis un mani apskāva.
-Kur ir Alex?
Es klusi jautāju viņai.
Viņa neko neatbildēja un pieveda mani pie Lexijas mammas.
-Mammu, skat Andžela!
Lexija aizskrēja un apsēdās blakus mammai.
-Kāds negaidīts pārsteigums, Andželika.
-Uhh.. Nu jā..
-Kā tad patīk elle? Esi jau iejutusies?
-Tīri jauka, tā varētu teikt.
Patiesībā man nemaz elle nešķita tīri jauka daudzi pret mani izturējās nejauki tikai Alexa ģimene mani pieņēma.
-Tad jau jauki.
-Uhh.. Nu man ir viens jautājums...
-Kāds?
-Nu... Kur ir Alex?
-Alex, Alex.
Izskatījās kad neviens par to negrib runāt tikai kā parasti es nezināju kāpēc! Pēkšņi Alexa mamma piecēlās un sāka runāt:
-Klusumu, lūdzu! Mūsu barā ir jauna meitene! Kritušais Eņģelis vārdā Andželika!
-Nē, lūdzu, nevajag..
Man nepatika kad tik daudzi man pievērsa uzmanību. Visi skatieni bija tādi it kā mani gribētu apēst un man tas noteikti pa visam nepatika. Kāds Dēmons pienāca pie manis un noveda lejā! Nu tagad es biju visu Dēmonu uzmanības lokā. Es jutu kad kāds mani pagrūda es uzkritu virsū Dēmonam un uzreiz atrāvis. Viņi sāka man nākt tuvāk un tuvāk līdz viņi bija man blakus. Es sāku saprast kad nav vairs labi un Lexija iekliedzās:
-Andžela, Uzmanies!
Es sāku lēnām zaudēt līdzsvaru un lēnām kritu zemē, līdz sēdēju uz grīdas. Es vairs nespēju saredzēt Lexiju un viņas mammu.
-Aaaaa... Beidziet! Lūdzu, pārstājiet!
Dēmoni man sāka kost, es spēru un kliedzu. Tas nelīdzēja tie man koda un koda! Es jau raudāju un jutu kā manai rokai tiek nokosta āda. Es visa biju asinīs, es kliedzu un raudāju, bet tad pēkšņi...
Turpinājums Sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru