Angel & Devil 9.DAĻA (Skūpsts...)

''Kad vairs neredzēju Alexu vēl ar vien varēju saklausīt kā Vilijams kliedz! Lai arī cik ļoti es mīlētu Alexu man vēl un vēl ir no viņa bail un tikai tāpēc kad es neko daudz par viņu nezinu... ''
Es uztraucos par Alexu, ja nu viņam ir kaut kas slikts noticis... Ja nu viņš ir ... nē viņš nevar būt miris, es to zinu, es to jūtu!
-Andžela? ANDŽELA? Tu mani dzirdi? Tev atnes..
-Nē, es gribēju teikt, jā man viss ir kārtībā un es tevi dzirdu.
-Labi, man jau šķita kad ar tevi ir kas nelāgs.
-Jā, jā man arī tā šķita.
Es kaut ko pie sevis murmināju.
-Ko tu teici?

Šķiet Lexija mani sadzirdēja.

-Nē, neko. Cik ilgi viņš ir tāds?

-Kas? Tu domā par Alexu?

-Nu jā... 

-Nu tas viss viņam ir no tēva. 

-Izklausās kad viņi ir labi sapratušies?!

-Jā, Alex tiešām mīlēja tēvu. Viņi abi bija nešķirami! Tētis daudz ko mācīja Alexam, jo viņš vēlējās lai Alex ir nākamais karalis, taču Alex to negribēja. Tētis bieži par to runāja un Alex vienmēr to klausoties kļuva dusmīgs, taču tas neietekmēja viņu abu attiecības. 

-Tad sanāk kad viņi bija kā viss tuvākie draugi?

-Jap, kaut kā tā.

-Skaidrs... Bet kas ir tas Vilijams?

-Nuuu... Vilijams ir kaut kas ļoti sarežģīts. 

-Bet kāpēc Alex pie manis tik ātri piesteidzās un teica kad Vilijams man nedrīkstēs piedurt ne pirkstiņa?

-Nu redzi, Vilijams pārtiek no kritušiem Eņģeļiem...

-Kā tas ir, Pārtiek? 

-Nu kā lai tev to paskaidro... Viņš saož kritušu Eņģeļus pa gabalu. Dažkārt viņš to apēd, dažkārt viņš tajos iemīlas un tieši tad sākas viss ļaunākais!

-Kas? Kas tad notiek? Bet ko viņš darīs ar mani?

-Apēst viņš tevi neapēdīs, bet gan....

Lexija pēkšņi nokrita ceļos.

-Lexij! Tev viss labi?

-Jā.. Jā.. 

es redzēju kad kaut kas nav labi. Es nezināju ko darīt. Taču tad pamanīju kad viņa lēnām sāka celties kājās. Es paķēru viņu aiz rokas un palīdzēju piecelties.

-Kas tev notika?

-Laikam galvassāpes...

Taču es redzēju kad tās nebija nekādas galvassāpes... Tas bija kas ļaunāks.

-Alex nāk.

-Ko? Kā tu zini? Tas tiešām ir viņš?

-Aizej un pārliecinies! Ja jau netici!

-Ticu... Ticu...

Es pasmaidīju un sāku dzirdēt kā viņš skrēja.

-Alex!

Es pieskrēju pie viņa un viņu samīļoju!

-Vai tev viss ir kārtībā? Tu neesi ievainots?

-Viss labi Andžela, taču tev draud briesmas...

To sadzirdot lēnām atrāvos no Alexa... Paskatījos uz Lexiju un Alexu viņi abi saskatījās.

-Ak nē... Viņš viņu tiešām...?

-Jā... Diemžēl..

Viņi abi savā starpā runāja. Es neko nesapratu tāpēc iesaucos:

-Kas? Ko viņš ar mani darīs? Viņš mani nogalēs? Nu sakiet taču kaut ko!

-Andžela... Tev to nevajadzētu zināt...

-Sakiet taču! Man ir jāzina! Es esmu briesmās nevis jūs! Kā lai es zinu no kā man vajag baidīties?!

-Viņai taisnība, Alex... Pasaki..

Alex nespēja parunāt un tad ar lielām bēdām sāka runāt, taču ļoti klusi:

-Andžela... Viņš... Viņš..

-NU SAKI TAČU! 

Es jutu kā man asaras sāka tecēt pāri vaigiem. Tās bija tādas pašas kā asaras kad mani matē padzina.

-Nu... Viņs tevī ir...

-KAS? SAKI TAČU!

-Iemīlējies...

-Ko?

Es pārstāju raudāt.

-Viņs, Vilijams ir tevī iemīlējies...

Tad es sapratu kad tas nav nekas labs, jo redzot Lexijas un Alexa sejas sapratu kad tas pa visam nav nekas labs.

-Un kas tagad būs?

Alex pie manis piegāja klāt un teica:

-Tev ir jāpārvācās pie manis. Šeit tu vairs neesi drošībā!

-Kā to saprast?

-Sakravājies un vēlāk izstāstīšu! Lexija nāc palīdzi!

-Ok!

Lexija atbildēja un sāka ņemt manas mantas. Patiesībā man tādu nebija, tās visas bija no Alexa mammas. Alex stāstīja kad es viņai esmu iepatikusies tāpēc viņa man ir sadāvinājusi brīnišķīgas mantas. Dauzas kleitas tiešām bija ļoti skaistas un vērtīgas. Taču man vēl nav bijis īsti laika lai pateiktos par dāvanām un es arī pēdējā laikā nekur neesmu pamanījusi Karalieni.

-Andžela?

-Amm.. Piedodiet! 

-Ejam!

Alex ierunājās un Lexija paņēma dažas mantas un ātri pazuda.

-Alex?

-Jā, Adžela. Kas noticis?

-Es... Emm... Nu es....

Alex kā parasti nolasīja manas domas.

-Jā, tu man nozīmē itin visu! Es neļaušu lai ar tevi kaut kas notiek un ja notiks tad es to sev nekad nepiedošu!

-Tu...

Alex noskūpstija mani. Viņa lūpas bija maigākas kā nekad, viņa siltās, maigās lūpas... Viņš atkal izdarīja tā lai man nebūtu bail un man patiešām vairs nebija bail. Es viņam uzticējos. Atkal...

Turpinājums sekos...