Angel & Devil 7.DAĻA (Alexa māsa)

''-Tev taisnība, dēls! Es nu došos un parūpējies par Andželiku..-Andželu...Es klusiņām pie sevis noteicu.''Es cieši skatījos Alexa acīs. Tās mirdzēja... Tā pat kā manas...-Amm... Tu...t...Redzēju kā Alex centās man kaut ko pateikt, bet neteica ne vārda. Man pēkšņi sāka tecēt asaras. Es sāku vairāk un vairāk raudāt... Es gribēju mājās, pie mammas. Klausīties viņas smieklos, stāstos un redzēt viņu smaidam. Es tik ļoti vēlējos atgriezties atpakaļ Debesīs. Es gribēju būt Eņģelis. Es gribēju lēkāt pa mākoņiem. Es gribēju būt laba... -Ahh... Neko.Alex uz mani paskatījās un it kā gribēja teikt kaut ko, bet nespēja. -Piedod, bet es iešu..Es vēroju kā lēnām Alex aiziet. Es gribēju pieskriet klāt un paprasīt kas noticis, bet nevēlējos. Sāku domāt kas varētu būt noticis, bet sadzirdēju kādus soļus.-Alex, es...-Es neesmu Alex, bet Alex jau aizgāja.-Kas tu esi?-Oj, atvaino! Mani sauc Lexija. Un kā tevi?

-A...o... Atvaino, Andželika, bet sauc mani par Andželu.

-Jauks vārds! Un tu esi tas kritušais eņģelis?

-Njā... Tā laikam sanāk...

-Lai nu kā! Tu jau laikam iepazinies ar manu māti?

-Nē...

-Nu, bet es redzēju kā viņa ienāca tavā istabā.

-Manā istabā ir ienākusi tikai... Tu gribi teikt kad tava māte ir Karaliene?

-Nu ja, bet priekš manis vienkārši mamma.

-Ko? Bet tā taču ir Alexa mamma!

-Ko? Tu jau pazīsti manu brāli? Ohh... Tu nu gan daudz zini!

-Ne pārāk. Bet lai nu kā Alex ir tavs brālis?

-Nu it kā jā. Mēs abi esam uzauguši kopā un cik man zināms viņš ir mans brālis. Bet kāpēc jautā?

-Tā pat vien...

Es nevarēju tam noticēt. Es domāju kad ļoti labi pazīstu Alexu, bet izrādās kad par viņu daudz ko nezinu.

-Amm... Halloo? Tu tur esi?

-Amm... Jā. piedod aizdomājos. 

-Nekas, domāt tas ir normāli. Bet lai nu kā pa cik esam iepazinušās, tad varēsim būt draudzenes.

-Jā... Tā laikam sanāk.

Jātzīst Lexija šķita jauka, tikai pārāk daudz runāja. Es kļuvu mazliet laimīgāka. Man šeit būs vismaz viens draugs un tas ir kaut cik labi. Lexija arī izskatījās jauki! Viņai bija melni īsi mati, tajos bija iesietas divas sarkanas lentes. Viņai mugurā bija jauka melna kleitiņa, kurai arī bija sarkana bante. Viņai bija ne pārāk lieli melni spārni un melna aste. Viņa bija mazliet līdzīga kā es un es jau sāku domāt kad mēs varētu būt patiešām ļoti labas draudzenes.

-Tu taču zini kad tev ir arī savas iekšējās spējas?

-Ko?

-Tev Alex nepastāstija? Ak, brālis vienmēr domā tikai par sevi.

-Nē viņš man neko nav teicis.

-Lai nu kā, redzi es iekšēji esmu kā zirneklis. Es varu iet mierīgi pa sienām, ātri kustēties un aizsargāties ar tīklu. 

-Waw, nezināju kad tu kaut ko tādu spēj!

-Es neesmu vienīgā! Visiem dēmoniem ir spējas. Arī Alexam.

-Ja? Un kādas ir viņam?

-Viņš ir Melnais ērglis. Viņš spēj lidināties pa gaisu un arī uzlidot uz debesīm.

Lūk kāpēc viņš toreiz ieradās pēc palīdzības. Man mazliet jau kļuva skaidrs.

-Neviens cits dēmons to nespēj. Viņš ir vienīgais kas to spēj. Manai mammai arī ir spējas. Viņa ir Melnā Lauva. Viņa spēj izdarīt visu, bet nespēj lidināties gaisā kā Alex.

-Skaidrs. Un kas tad ir ar mani?

-Tu esi Pelēkais Vilks. Tu esi visīstākā Plēsēja. Tu spēj ļoti daudz un ar laiku tu to pamanīsi.

Nespēju savām ausīm noticēt, vai tiešām esmu dzīvnieks kas ir spēcīgs, bet arī ļoti cēls. Biju laimīga to izdzirdot, bet vēl ar vien māca doma kas ir noticis ar Alexu. 

-Es nu iešu. Un esi prātīga. Nedari neko muļķīgu labi?

-Jā. labi...

Dzirdēju kā Lexija ātri aiziet. Taču tagad es biju gatava uz visu. Ko agrāk nevarēju, to tagad gribu izmeiģināt! Un gribu zināt ko es tiešām varu.

Turpinājums Sekos...