Angel & Devil 23.DAĻA (Zelta ķēdes)

Mans stāsts ir pavisam vienkāršs. Jauks eņģelis iemīlējās dēmonā un kļuva par tādu pašu asinssūcēju. Izklausās baisi, bet ja man ir jāmirst dēļ cilvēka kuru mīlu, tad šķiet tā ir pareizā izvēle.

Man šķiet, kad stāstiem parasti ir divas beigas:

Pirmais-divi iemīlējušies jefiņi apprecas un dzīvo labu dzīvi...

Otrais-kāds nomirst un otrs ir gatavs arī ziedot savu dzīvību (līdzīgi kā Romeo un Džuljetā) vai arī viens nomirst un otrs samierinās.

Tādā gadījumā šķiet man ir otrs variants, kāpēc? Nu teiksim tā, es tagad sēžu saķēdēta zelta ķēdēs kas man atņem spēkus ar katru minūti. Kā tas viss notika? Nu... pieņemam kad es devos glābt Alexu, bet mana debīlā, bet tomēr skaistā soma aizķērās, aiz kaut kādas grāmatas (LIELAS GRĀĀĀMATAS) un grāmata nokrita ar pamatīgu blīkšķi. Viss kļuva vē sliktāk kad gribēju pacelt grāmatu un kad to noliku, ieraudzīju sev blakus Vilijamu. Viņš man sāka uzbāzties un es paķēru pirmo grāmatu kas bija par rokai un maucu viņam pa seju. Es diez ko tālu netiku, kad ieraudzīju viņu sev blakus. Tad viņš pieskārās manai rokai un es atslēdzos. Un tad pamodos šajā istabā. Drošs vien domājat kādēļ netrakoju un nesaucu palīgā... Nu redzat es taupu spēkus, jo zinu kad ja sākšu ārdīties un trakot, zelta ķēdes ievilksies manā ādā dziļāk un tad gan sāpes nebūs izturamas! Ko vēl citu es varu darīt kā sēdēt šajā istabā un domāt par manu nāvi?!

-Brīnos kad neārdies, kā visi pārējie.

Vilijams ienāca istabā un ar ļaunu smaidu teica.

-Neesmu kā visi, to nu tev vajadzētu kādreiz iegaumēt!

Nejauki atteicu.

-To nu gan es zinu. Un kā vēl zinu!

Es neko negribēju atbildēt, bet aiz zinkāres "izmetu''.

-Ko tu ar mani darīji, kamēr biju beigta?!

-Pusbeigta, bet tas tā.

Kļuvu vai sarkana aiz dusmām, bet atcerējos kad nedrīkstu ārdīties.

-Vūuu... Labi, tad pastāsti ko tu ar mani darīsi. To man noteikti vajag zināt...

Vilijams kādu brīdi klusēja, bet tad beidzot sāka runāt.

-Nezinu, neesmu neko tādu ieplānojis. Iespējams apprecēšu, kad būšu nogalinājis Alexu.

-Kāpēc tev viņš ir jānogalina? Kāpēc? Es zinu kad tur neesmu tikai es, tur ir vēl kaut kas, ir vēl kaut kas ko tu slēp.

Vilijams uzmeta man skatienu, bet negribēja skatīties acīs.

-Jā ir, bet kas tev par daļu!

Viņš nikni ''izmeta''.

-MAN? KAS MAN PAR DAĻU?! Un kā tev šķiet?! Tu nogalināsi cilvēku, kuru mīlu vairāk par visu! Vai tu vispār saproti kad nespēšu dzīvot tālāk ar tādu vainas apziņu, kad viņu neizglābu, kad man bija tāda iespēja?

Centos valdīt asaras, bet tās sāka tecēt tik strauji, kad nepaspēju atjēgties kad vispār raudu.

-Man tev ir tikai viens lūgums. Noņem šīs ķēdes un atļauj satikt Alexu. Vismaz pēdējo reizi...

Vilijams paskatījās un beidzot ieskatījās man acīs. Šķita kad viņš meklēja kaut ko manā prātā, bet nekādīgi nespēja atrast.

-Ahh... LŪKASS!

Istabā ienāca viņš, Lūkass.

-TU?!

Naidīgi uzsaucu.

-Atbrīvo viņu un aizved pie Alexa.

Vilijams pavēlēja.

-Klausos, ser!

Lūkass uzreiz atteica un pienāca klāt pie manis lai mani atbrīvotu. Es izmantoju izdevību un sāku ar viņu runāt.

-Kā tu to varēji? Man šķita kad tu mani mīli...

Viņš neko neatbildēja, bet es turpināju.

-Tāds bija tavs plāns?! Mani sagūstīt un atdot Vilijamam?! Vai tu vispār saproti ko viņš ar mani izdarīs?

Lūkass tā pat klusēja, bet kad pieskārās kakla ķēdēm, viņš ieskatījās man acīs un sāka runāt.

-Es to visu nevēlējos, piedod. Viņš mani sagūstīja un spīdzina tā pat kā tevi, es tevi tiešām mīlu...

Kad viņš man atbrīvoja kaklu, viņa lūpas saskārās ar manām, bet ātri atrāvās.

-KO TU SĪKAIS MĒRGLI IEDOMĀJIES?! TINIES PROM, LAI ES TEVI ŠEIT VAIRS NEREDZĒTU!

-Bet, bet, bet kā, kas aizvedīs Andželu pie Alexa?

Lūkassa balsī bija jūtamas bailes, lielas bailes.

-Es pats viņu aizvedīšu, bet tagad pazūdi!

Lūkass piecēlās un ar asiņainu kāju aizskrēja prom.

-Kāpēc? Kāpēc tu to viņam nodari? Viņš šajā visā nav iesaistīts.

-Zini, Andžela, man vajag arī kādu vergu, kas ir pēdējais slaists, bet normāla paskata.

Es neko neatbildēju un piecēlos no krēsla, bet tūlīt pat nokritu uz tā.

-He, he, he! Zini tev vajadzētu paēst.

Vilijams izskatījās uzjautrināts, par manu bezspēku, bet es negribējos izskatīties kā kaut kāda maza, vārga meitenīte, tāpēc piecēlos un pavēlēju.

-Nē, paldies! Bet tagad aizved mani pie Alexa!

Angel & Devil 22.DAĻA (Tukšums)

Nepārtraukti domāju par vakardienu, šķita kad visu zinu, bet tagad saprotu to kad esmu viena tukša vieta. Manā prātā valda tukšums, tumšs, melns tukšums. Es nevienu nebiju satikusi, grāmatu man nebija un pats ļaunākais Alex vairs nebija parādījies. Tas nav godīgi! Man jau tā ir tik daudz kas jāpārcieš, bet vēl tas?! Es vairs nevaru, es padodos. Es to visu pārvarēt nevarēšu, ja jau tagad grimstu bēdās un neziņā.

Tuk, tuk, tuk!

Atvērās durvis un pa tām ienāca Alexa mamma/elles karaliene.

-Andželika…

-Andžela.

Paskatījos un karalieni un pasmaidīju.

-Vienalga! Man vajag tavu palīdzību.

-Piedodiet, bet man…

-Nerunā pretī! Seko man!

Es piecēlos no gultas un karaliene izgāja pa durvīm, bet es tikai sekoju līdzi.

-Paklausieties, man tiešām nav…

-Andželika, tu vari tagad paklusēt?!

Es sapratu kad nespēšu vairs runāt pretī un sekoju viņai. Mēs gājām diez gan ātri un es skatoties uz grīdu sekoju līdzi, katram savam solim. Atvērās durvis un karaliene iegāja pa tām iekšā, es protams sekoju. Istaba bija ļoti plaša un skaista. (Es pat nobrīnījos)

-Andželika, ir noticis kaut kas briesmīgs.

Es jau gribēju iekliegties un jautāt kas noticis, bet karaliene paspēja pirmā.

-Alex, Alex ir sagūstīts!

-Kas? Kur?

-Mēs nezinām, noteikt atrašanās vietu nespējam, bet…

-Bet kā gan jūs zināt kad viņš ir sagūstīts?

-Man ir disks kur ir parādīts kā viņu sagūsta un zīmīte.

-Amm… Vai varu, vai varu apskatīties to disku un zīmīti?

-Jā protams, ņem, bet ir vēl kas… Tev ar Alexu ir saikne, varbūt tu kaut ko dzirdi vai redzi?

-Nē, kopš tā brīža kad viņš ir pazudis, nespēju saklausīt viņa domas un redzēt to ko redz viņš…

Karaliene pagriezās un parādīja uz durvīm. Es paņēmu disku kas stāvēja uz galda un aizgāju. Kamēr gāju uz istabu, atvēru vēstuli kurā bija disks un izņēmu zīmīti. Uz tās bija rakstīts: “Viņš pieder mums!’’ Es iegāju istabā un ieliku disku, datorā. Diskā, bija parādīts Alex un 3 puiši kas tērpušies melnās maskās, sagrābj Alexu un ielaiž viņā kaut kādu vielu. Tas skats bija baiss un vēlreiz skatīties es to negribēju, bet man vajadzēja to noskatīties vēlreiz, jo šķita kad to vietu es pazīstu.

-Tās ir vecās šūpoles…

Vieta kuru es parādīju tikai Alexam un vieta no kuras nokritu. Izņēmu disku, paņēmu somu un sāku kravāt mantas. Ieliku datoru, disku, 3 asins pudeles un 2 mazliet apceptus gaļas gabalus, bet zīmīti ieliku somas kabatā. Uzliku somu uz muguras un izskrēju no istabas pa taisno uz elles izeju. Nācās mazliet ieplēst kleitas mugurdaļu, lai varētu izplest spārnus un pacelties gaisā. Aizlidoju uz vecajām šūpolēm un nometu somu pie koka. Apsēdos pie koka un izvilku no somas datoru. Ieliku tajā disku un vēlreiz noskatījos to video.

-Tam jābūt kaut kur tur.

Paskatījos uz to vietu, kurā Alexu sagūstīja. Piecēlos un aizgāju līdz turienei. Uzmanīgi aplūkoju un pamanīju kaut kādu salocītu papīra gabalu. Pacēlu papīra gabalu un atvēru to. Tajā bija teikts kad un kur Alex ir jāsagūsta, bet vēl ļaunāk… Tur kur vajadzēja būt parakstam, bija: Vilijams. Lapa, izslīdēja man no rokām un es atspiedos pie koka. Sapratu kad neesmu vairs tukša vieta un sāku kaut ko saprast, saprast to kas Vilijams ir dzīvs un viņš būs tas kas cīnīsies ar Alexu, viņš būs tas kas viņu nogalinās.!

Angel & Devil 21.DAĻA (Slepenā tikšanās)

Man bija bail, tik ļoti kā nekad. Es zināju, kad man atbilde ir jāatrod un ez zināju kad es to atradīšu. Aizgāju pie Brūsa pajautāt par kādu grāmatu kas varētu man palīdzēt.

-Sveiks, Brūss, man kaut ko vajag.

-Sveika, Aņdž, ko meklē?

-Nu, eee… Nu kaut kādu likumu grāmatu…

-Tu domā dēmonu likumu grāmatu?

-Nu jā, laikam.

-Tad meklē to, septītajā skapī, ceturtajā plauktā un man šķiet kaut kur pa vidu.

-Paldies, Brūss!

Paskatījos un pasmaidīju Brūsam, bet viņš tā pat noteikti neredzēja, jo bija ļoti iegrimis savā grāmatā.

-Tā paskatīsimies.

Aizgāju pie neskaitāmiem skapjiem un meklēju skapi ar numuru septiņi.

-Ah… viens, trīs, pieci un septiņi.

Piegāju pie skapja un sāku meklēt grāmatu.

-Elles noteikumi, Elles iedzīvotāji un par tiem un… Aha, Dēmonu likumi. Tas kas vajadzīgs.

Paņēmu to ko meklēju, bet pēc tam nolēmu kad katram gadījumam paņemšu arī tās divas. Uzbļāvu Brūsam par grāmatām un gāju prom. Kad iegāju savā istabā, noliku grāmatas uz gultas un pati apsēdos tām blakus. Paņēmu pirmo grāmatu un ar roku notīrīju no vāka putekļus. Vidū rēgojās liels uzraksts: “Elles Likumi’’. Grāmata bija diezgan skaista, ja vien neskaita putekļus un to smirdoņu kas nāca no vāka. Pati grāmata bija sarkana ar lielu, melnu zīda lenti. Kad attaisīju lenti un atvēru grāmatu, no grāmatas iznāca vairākas dzirksteles. Tās gar manu ausi noslīdēja un klusā balsī nosauca manu vārdu. Vēlāk kad grāmatu jau biju pabeigusi lasīt, jutos ļoti nogurusi un vienīgā doma bija: “Gulēt’’. Paslēpu grāmatas zem gultas un palīdu zem segas.

-Ak, mans sātans! Es jūtos tik draņķīgi…

Biju pamodusies un šķita kad esmu ar kādu ļoti stipri kāvusies. Centos aizmirst sāpes, tāpēc nolēmu turpināt lasīt grāmatas. Kad pieliecos un skatījos zem gultas, nevarēju saskatīt tās, tāpēc sāku taustīt ar roku.

-Kur viņas ir?

Es taustīju un taustīju, bet tikai sajutu grīdu.

-Ahh.. Nu kur tās sasodītās grāmatas?!

Izkāpu no gultas un pietupos, pie gultas.

-Nu tā... KO?! Kur ir grāmatas?!

Tur to nebija, grāmatu nebija zem gultas un sāku jau satraukties.

-Nē, nē, NĒ! Tas nevar būt, tās noteikti ir kaut kur iemestas.

Es sāku mētāt savas mantas pa istabu un cerēju kad grāmatas ir kaut kur iemestas.

-Čau, Aņdž… VOU, kas te notiek?

-Brūss, ir ļoti, ļoti slikti. Vai neesi redzējis tās trīs grāmatas, ko šodien no tevis aizņēmos?

Es vēl ar vien mētādama mantas pa gaisu, jautāju Brūsam.

-Nu, es tikko redzēju kā kāds tipiņš tās nes prom, bet paklau par to taga…

-KĀDS VĒL TIPIŅŠ?

-Nu es nezinu, bet paklaus…

-Tu redzēji kur viņš aizgāja?

-Nu jā tur.

Brūss parādīja ārā gaitenī un es uzreiz aizskrēju uz to pusi. Skrēju tik ilgi kamēr panācu to tipiņu. Grasījos kliegt un lekt tam virsū, bet mani apstādināja Vilijams un es uzreiz paslēpos aiz stūra. Pag, ko? Vilijams?

-Vai atnesi?

Vilijams ierunājās.

-Jā, šeit tā ir.

Nezināmais tipiņš atbildēja un paskatījās vai kāds nenāk. Es ieraudzīju kā zēns noņem melnu lakatu un nomet to zemē.

-Tās taču ir manas grāmatas!

Pie sevis nodomāju.

-Lūdzu, kungs. Visas trīs, kā lūdzāt.

Nezināmais tipiņš mazliet pieliecās un pasniedz Vilijamam grāmatas.

-Lieliski, bet tagad pazūdi lai es tevi šeit vairs neredzētu!

Vilijams naidīgi pavēlēja un nezināmais arī pazuda. Viņš pagāja man garām, bet mani neieraudzīja un tad es ieraudzīju kas bija tas nezināmais tipiņš. Tas bija Lūkass, bet kā viņš pazīst Vilijamu? Kādu brīdi, pastāvēju un domāju par to kas tikko bija noticis, bet kad gaitenī vairs neviena nebija , es arī nodomāju kad ir pēdējais laiks lai pazustu, pirms viņi abi vēl atgriežas un pamana vēl mani un tad vēl nogalina. Paskatījos vai neviena nav un pazudu, taču prātā bija tikai viena doma: KAS ŠEIT NOTIEK?!
Turpinājums Sekos...