Man bija bail, tik
ļoti kā nekad. Es zināju, kad man atbilde ir jāatrod un ez zināju kad es to
atradīšu. Aizgāju pie Brūsa pajautāt par kādu grāmatu kas varētu man palīdzēt.
-Sveiks, Brūss, man kaut
ko vajag.
-Sveika, Aņdž, ko
meklē?
-Nu, eee… Nu kaut kādu
likumu grāmatu…
-Tu domā dēmonu likumu
grāmatu?
-Nu jā, laikam.
-Tad meklē to,
septītajā skapī, ceturtajā plauktā un man šķiet kaut kur pa vidu.
-Paldies, Brūss!
Paskatījos un
pasmaidīju Brūsam, bet viņš tā pat noteikti neredzēja, jo bija ļoti iegrimis
savā grāmatā.
-Tā paskatīsimies.
Aizgāju pie
neskaitāmiem skapjiem un meklēju skapi ar numuru septiņi.
-Ah… viens, trīs,
pieci un septiņi.
Piegāju pie skapja un
sāku meklēt grāmatu.
-Elles noteikumi,
Elles iedzīvotāji un par tiem un… Aha, Dēmonu likumi. Tas kas vajadzīgs.
Paņēmu to ko meklēju,
bet pēc tam nolēmu kad katram gadījumam paņemšu arī tās divas. Uzbļāvu Brūsam
par grāmatām un gāju prom. Kad iegāju savā istabā, noliku grāmatas uz gultas un
pati apsēdos tām blakus. Paņēmu pirmo grāmatu un ar roku notīrīju no vāka
putekļus. Vidū rēgojās liels uzraksts: “Elles
Likumi’’. Grāmata bija diezgan skaista, ja vien neskaita putekļus un to
smirdoņu kas nāca no vāka. Pati grāmata bija sarkana ar lielu, melnu zīda lenti.
Kad attaisīju lenti un atvēru grāmatu, no grāmatas iznāca vairākas dzirksteles.
Tās gar manu ausi noslīdēja un klusā balsī nosauca manu vārdu. Vēlāk kad
grāmatu jau biju pabeigusi lasīt, jutos ļoti nogurusi un vienīgā doma bija: “Gulēt’’. Paslēpu grāmatas zem gultas un
palīdu zem segas.
-Ak, mans sātans! Es
jūtos tik draņķīgi…
Biju pamodusies un
šķita kad esmu ar kādu ļoti stipri kāvusies. Centos aizmirst sāpes, tāpēc nolēmu
turpināt lasīt grāmatas. Kad pieliecos un skatījos zem gultas, nevarēju
saskatīt tās, tāpēc sāku taustīt ar roku.
-Kur viņas ir?
Es taustīju un
taustīju, bet tikai sajutu grīdu.
-Ahh.. Nu kur tās
sasodītās grāmatas?!
Izkāpu no gultas un
pietupos, pie gultas.
-Nu tā... KO?! Kur ir
grāmatas?!
Tur to nebija, grāmatu
nebija zem gultas un sāku jau satraukties.
-Nē, nē, NĒ! Tas nevar
būt, tās noteikti ir kaut kur iemestas.
Es sāku mētāt savas
mantas pa istabu un cerēju kad grāmatas ir kaut kur iemestas.
-Čau, Aņdž… VOU, kas
te notiek?
-Brūss, ir ļoti, ļoti
slikti. Vai neesi redzējis tās trīs grāmatas, ko šodien no tevis aizņēmos?
Es vēl ar vien
mētādama mantas pa gaisu, jautāju Brūsam.
-Nu, es tikko redzēju
kā kāds tipiņš tās nes prom, bet paklau par to taga…
-KĀDS VĒL TIPIŅŠ?
-Nu es nezinu, bet
paklaus…
-Tu redzēji kur viņš
aizgāja?
-Nu jā tur.
Brūss parādīja ārā
gaitenī un es uzreiz aizskrēju uz to pusi. Skrēju tik ilgi kamēr panācu to
tipiņu. Grasījos kliegt un lekt tam virsū, bet mani apstādināja Vilijams un es
uzreiz paslēpos aiz stūra. Pag, ko? Vilijams?
-Vai atnesi?
Vilijams ierunājās.
-Jā, šeit tā ir.
Nezināmais tipiņš
atbildēja un paskatījās vai kāds nenāk. Es ieraudzīju kā zēns noņem melnu
lakatu un nomet to zemē.
-Tās taču ir manas
grāmatas!
Pie sevis nodomāju.
-Lūdzu, kungs. Visas
trīs, kā lūdzāt.
Nezināmais tipiņš
mazliet pieliecās un pasniedz Vilijamam grāmatas.
-Lieliski, bet tagad
pazūdi lai es tevi šeit vairs neredzētu!
Vilijams naidīgi
pavēlēja un nezināmais arī pazuda. Viņš pagāja man garām, bet mani neieraudzīja
un tad es ieraudzīju kas bija tas nezināmais tipiņš. Tas bija Lūkass, bet kā
viņš pazīst Vilijamu? Kādu brīdi, pastāvēju un domāju par to kas tikko bija
noticis, bet kad gaitenī vairs neviena nebija , es arī nodomāju kad ir pēdējais
laiks lai pazustu, pirms viņi abi vēl atgriežas un pamana vēl mani un tad vēl
nogalina. Paskatījos vai neviena nav un pazudu, taču prātā bija tikai viena
doma: KAS ŠEIT NOTIEK?!
Turpinājums Sekos...
Turpinājums Sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru