Angel & Devil 23.DAĻA (Zelta ķēdes)

Mans stāsts ir pavisam vienkāršs. Jauks eņģelis iemīlējās dēmonā un kļuva par tādu pašu asinssūcēju. Izklausās baisi, bet ja man ir jāmirst dēļ cilvēka kuru mīlu, tad šķiet tā ir pareizā izvēle.

Man šķiet, kad stāstiem parasti ir divas beigas:

Pirmais-divi iemīlējušies jefiņi apprecas un dzīvo labu dzīvi...

Otrais-kāds nomirst un otrs ir gatavs arī ziedot savu dzīvību (līdzīgi kā Romeo un Džuljetā) vai arī viens nomirst un otrs samierinās.

Tādā gadījumā šķiet man ir otrs variants, kāpēc? Nu teiksim tā, es tagad sēžu saķēdēta zelta ķēdēs kas man atņem spēkus ar katru minūti. Kā tas viss notika? Nu... pieņemam kad es devos glābt Alexu, bet mana debīlā, bet tomēr skaistā soma aizķērās, aiz kaut kādas grāmatas (LIELAS GRĀĀĀMATAS) un grāmata nokrita ar pamatīgu blīkšķi. Viss kļuva vē sliktāk kad gribēju pacelt grāmatu un kad to noliku, ieraudzīju sev blakus Vilijamu. Viņš man sāka uzbāzties un es paķēru pirmo grāmatu kas bija par rokai un maucu viņam pa seju. Es diez ko tālu netiku, kad ieraudzīju viņu sev blakus. Tad viņš pieskārās manai rokai un es atslēdzos. Un tad pamodos šajā istabā. Drošs vien domājat kādēļ netrakoju un nesaucu palīgā... Nu redzat es taupu spēkus, jo zinu kad ja sākšu ārdīties un trakot, zelta ķēdes ievilksies manā ādā dziļāk un tad gan sāpes nebūs izturamas! Ko vēl citu es varu darīt kā sēdēt šajā istabā un domāt par manu nāvi?!

-Brīnos kad neārdies, kā visi pārējie.

Vilijams ienāca istabā un ar ļaunu smaidu teica.

-Neesmu kā visi, to nu tev vajadzētu kādreiz iegaumēt!

Nejauki atteicu.

-To nu gan es zinu. Un kā vēl zinu!

Es neko negribēju atbildēt, bet aiz zinkāres "izmetu''.

-Ko tu ar mani darīji, kamēr biju beigta?!

-Pusbeigta, bet tas tā.

Kļuvu vai sarkana aiz dusmām, bet atcerējos kad nedrīkstu ārdīties.

-Vūuu... Labi, tad pastāsti ko tu ar mani darīsi. To man noteikti vajag zināt...

Vilijams kādu brīdi klusēja, bet tad beidzot sāka runāt.

-Nezinu, neesmu neko tādu ieplānojis. Iespējams apprecēšu, kad būšu nogalinājis Alexu.

-Kāpēc tev viņš ir jānogalina? Kāpēc? Es zinu kad tur neesmu tikai es, tur ir vēl kaut kas, ir vēl kaut kas ko tu slēp.

Vilijams uzmeta man skatienu, bet negribēja skatīties acīs.

-Jā ir, bet kas tev par daļu!

Viņš nikni ''izmeta''.

-MAN? KAS MAN PAR DAĻU?! Un kā tev šķiet?! Tu nogalināsi cilvēku, kuru mīlu vairāk par visu! Vai tu vispār saproti kad nespēšu dzīvot tālāk ar tādu vainas apziņu, kad viņu neizglābu, kad man bija tāda iespēja?

Centos valdīt asaras, bet tās sāka tecēt tik strauji, kad nepaspēju atjēgties kad vispār raudu.

-Man tev ir tikai viens lūgums. Noņem šīs ķēdes un atļauj satikt Alexu. Vismaz pēdējo reizi...

Vilijams paskatījās un beidzot ieskatījās man acīs. Šķita kad viņš meklēja kaut ko manā prātā, bet nekādīgi nespēja atrast.

-Ahh... LŪKASS!

Istabā ienāca viņš, Lūkass.

-TU?!

Naidīgi uzsaucu.

-Atbrīvo viņu un aizved pie Alexa.

Vilijams pavēlēja.

-Klausos, ser!

Lūkass uzreiz atteica un pienāca klāt pie manis lai mani atbrīvotu. Es izmantoju izdevību un sāku ar viņu runāt.

-Kā tu to varēji? Man šķita kad tu mani mīli...

Viņš neko neatbildēja, bet es turpināju.

-Tāds bija tavs plāns?! Mani sagūstīt un atdot Vilijamam?! Vai tu vispār saproti ko viņš ar mani izdarīs?

Lūkass tā pat klusēja, bet kad pieskārās kakla ķēdēm, viņš ieskatījās man acīs un sāka runāt.

-Es to visu nevēlējos, piedod. Viņš mani sagūstīja un spīdzina tā pat kā tevi, es tevi tiešām mīlu...

Kad viņš man atbrīvoja kaklu, viņa lūpas saskārās ar manām, bet ātri atrāvās.

-KO TU SĪKAIS MĒRGLI IEDOMĀJIES?! TINIES PROM, LAI ES TEVI ŠEIT VAIRS NEREDZĒTU!

-Bet, bet, bet kā, kas aizvedīs Andželu pie Alexa?

Lūkassa balsī bija jūtamas bailes, lielas bailes.

-Es pats viņu aizvedīšu, bet tagad pazūdi!

Lūkass piecēlās un ar asiņainu kāju aizskrēja prom.

-Kāpēc? Kāpēc tu to viņam nodari? Viņš šajā visā nav iesaistīts.

-Zini, Andžela, man vajag arī kādu vergu, kas ir pēdējais slaists, bet normāla paskata.

Es neko neatbildēju un piecēlos no krēsla, bet tūlīt pat nokritu uz tā.

-He, he, he! Zini tev vajadzētu paēst.

Vilijams izskatījās uzjautrināts, par manu bezspēku, bet es negribējos izskatīties kā kaut kāda maza, vārga meitenīte, tāpēc piecēlos un pavēlēju.

-Nē, paldies! Bet tagad aizved mani pie Alexa!