Es centos noturēties kājās, bet ne jau aiz prieka, bet gan aiz sāpēm. Tik lielas sāpes nekad nebiju izjutusi un sajūtu, sajūtu kad neviens, neviens nespēj tev palīdzēt. Viss bija noklāts ar sudrabu un zeltu. Visas durvis kas veda uz kādu citu telpu bija cieši aiztaisīta. Bidzot mēs apstājāmies un Vilijams pavēra durvis. manā priekšā sēdēja kāds pusbeigts zēns. Es zināju kad tas ir Alex, bet es neskrēju pie viņa. Es redzēju kādas sāpes viņš jūt un cik dziļi zelta asmeņi bija viņš ielaisti. Viņš sakustējās, bet pat tas izskatījās šausmīgi.
-Andžela...
Viņš klusi un vārgi teica. Es piegāju pie viņa tuvāk un jutu kā Vilijams sakustas ar mani. Es pieliecos pie Alexa kakla un tajā iekodos. Viņš izdvesa tikai pūtienu un ļāvas manam kodienam. Es lēnām ielaidu ilkņus un atrāvu muti nost no kakla. Kļuvu vārgāka un gandrīz nokritu no kājām. (Es Alexam iekodos un pārlēju gandrīz visas savas asinis, jo zināju kad tikai manas asinis spēj viņam atjaunot spēkus) Pēkšņi man galva sareiba un es nokritu uz grīdas. Nespēdama piecelties vēroju Alexu. Redzēju kā viņa melnie vaigi, lēnām ieguva ādas nokrāsu. Kā muskuļotās, bet tomēr bezspēcīgās rokas atgūst savu formu un kā viņa acīs iemirdzas uguns liesmas. Kad pamanīju liesmas, manī parādījās mazliet spēka, bet tikai mazliet. Es lēnām cēos augšā un šoreiz cerēju noturēties uz kājām. Pamanīju kā Vilijams pa atvērtu durvju šķirbu runāja ar kādu donora padauzu un nemaz nepieskatīja mani. Es pegāju pa visam tuvu Alexam un viņa lūpas centās pieskarties manām, bet nespēja. Es nevarēju to visu vairs izturēt un saķēru kakla ķēdi. Kad tai pieskāros tā uzreiz iedūrās man rokā, bet es centos vadīties un nekliegt aiz sāpēm. Es stipri parāvu to un kakla ķēde nokrita. Sākumā baidījos kad Vilijams to redzēs vai dzirdēs, bet kad aši uzmetu uz viņa skatienu, pamanīju kad viņš vēl ar vien runā ar donora padauzu un neliekas ne ziņas par mums.
-Andžel, tu... Tu... Tu asiņ...
Alex centās pateikt man kaut ko, bet tad pamanīju savu roku. Vienās asinīs. Es ieraudzīju kad zelta ķēde bija iedūrusies asinsvadā un tagad pamatigi asiņoja. Es zaudēju līdzsvaru un nokritu.
Aptuveni pēc 3 stundām...
-Ak, kas...
Piecēlos un jutu pamatīgas sāpes galvā. Paskatījos apkārt un redzēju savas mantas, savu istabu.
-Andž, tu te?
Sadzirdēju Alexa balsi un gribēju atsaukties, bet kāda cita balss paspēja pirmā.
-Jā!
Pamanīju gultā sevi. Redzēju kā Alex mani/otro mani kaislīgi skūpsta. Otrā es, to baudīja. Viņa skūpsti pārgāja uz manu kaklu un es (otrā) iekritu gultā. Alex izdarīja to pašu un pārgāja uz krūtīm. Sķita kad es pati to visu jūtu, šķita kad viņš, to darītu man, nevis tam rēgam.
-Alexx...
Jutu kā asara nokrīt man pār vaigu, bet es to noslaucīju un neļāvu sev raudāt.
-Nē! Es to nedarīšu!
Es pamodos un ieraudzīju netālu Vilijamu. Mana plauksta bija apsaitēta, bet vairs nesāpēja. Redzēju kad Vilijams ir iemidzis.
-Ja neviens cits to nevar, tad es viņu nogalināšu!
Paķēru savu somu un izvilku savus cimdus. Uzvilku tos un no gultas rāmja norāvu vienu, lielu zelta stieni. Paņēmu to rokas un paskatījos uz tā.
-Bet varbūt tomēr nē...
Bet tad ieraudzīju, to sapni un saķēru ciešāk stieni. Kusām izkāpu no gultas, bet pēkšņi mani saķēra kāda roka. Gribēju kliegt, bet redzēju kad tā nav Vilijama roka.
-Laid vaļā.
Klusi pačukstēju.
-Un tu ceri kad es tevi palaidīšu?!
Klusi atbildēja svešinieks. Bija tik ļoti tumšs kad nevarēju ieraudzīt viņa seju un balss arī šķita nepazīstama.
-Kas tu esi?
Klusi pajautāju svešiniekam.
-Uz šo jautājumu es demžēl neatbildēšu.
Svešinieks pieliecās man tuvāk un iečukstēja ausī. Sajutos neērti un dusmīgi.
-Tad laid vaļā!
Klusi atcirtu un izrāvos no viņa satvēriena, lai varētu pagriezties un ieraudzīt viņu, bet kad pagriezos man gar ausīm tikai noslīdēja vārdi:
-Ja, jau tu tā vēlies...
Bet svešinieku nekur neredzēju un tagad bija jauns jautājums kas viņš ir?...
Turpinājums Sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru