Es gulēju uz cietas koka grīdas un jutu briesmīgas sāpes. Es centos
atbrīvoties no dunča, kas bija iedurts manā sirdī, bet tas šķita tik pat kā
neiespējami. Vēlāk, saņēmos un to izvilku. Ar lielu blīkšķi tas atsitās pret
grīdu, bet Alex un Lūkass turpināja cīnīties. Es redzēju kā Alex, Lūkasu cenšas
nogalināt un mani pamet novārtā. Es pēkšņi atjēdzos kad vārtos savās asinīs,
bet vairs nespēju neko darīt.
-ALEX!
Istabā ieskrēja Vilijams un pamanīja mani guļot beigtai uz grīdas.
-Alex, es tikšu ar viņu galā!
Šķita kad neviens nav mani pamanījis… Tik vien gribējās iekliegties un atgādināt
par manu esamību šeit!
-Ņem, padzeries! Tas mazinās sāpes…
Alex centās būt mierīgas, bet viņam tas nesanāca. Es tikai lūkojos uz viņu
un cerēju sagaidīt savu nāvi, pēc iespējas ātrāk.
-Andžela, tev nav jāmirst. Es to zinu! Tikai tu spēj valdīt sevi! Lūdzu…
Alexa vārdi bija patiesi. Es varēju izvēlēties vai palikt vai tomēr mirst,
bet mana izvēle bija skaidri redzama. Alex to zināja un redzēja, tādēļ es ar
visiem spēkiem mazliet pacēlu galvu un viņu noskūpstīju. Pēdējo reizi…
-Nē, Andžela! Lūdzu, nedari to! NĒ!
Alex kratīja Andželas ķermeni un cerēja kad viņa atgriezīsies, bet viņa
savu izvēli bija jau izdarījusi. Vilijams un Lūkass pagriezās pret Andželu un
Alexu. Viņi vēroja Andželu un nespēja noticēt tam kad viņa bija mirusi.
-TU!?
Alex piecēlās un gāja pie Lūkasa.
-Vai to tu gribēji?!
Lūkass klusēja un neko neatbildēja. Vilijams pagāja nost no Lūkasa un Alex
acīs skatīdamies nikni pateica Lūkasam:
-Tu gribēji cīņu un tagad tu to dabūsi!
Lūkasa sejā parādījās ļauns smīns un viņš mauca Alexam pa seju, bet Alex
palika ļoti dusmīgs un vienā mirklī uzliesmoja.
-KO?! TĀ NEBIJA SARUNĀTS! TU PĀRKĀP NOTEIKUMUS!
Lūkass aiz bailēm kliedza un nu jau bija palicis pa visam balts.
-Kas teica kad es tos pārkāpju, ja tādu nemaz nav?!
Alex pasmaidīja ar ļaunu smīnu un blieza Lūkasam pa seju.
-Atriebība, tev par visu! Par mani, padauzām uz pats galvenais par Andželu!
Alex pabeidza teikumu un centās nogalināt Lūkasu, bet Vilijams piegāja pie Andželas
līķa un to uzmanīgi vēroja.
-Vai tas ir viss ko tu spēj?!
Lūkasam nebija ne skrambas, bet Alexam nebija vairs spēka.
-Jāatzīst, kad ieraudzīju tavas liesmas, nodomāju kad būsi stiprāks, bet tās
pat nav karstas!
Lūkass atstutējies stāvēja pret sienu un smējās par Alexu, bet Alex
pārstāja sist un pamanīja Vilijamu sēžot pie Andželas līķa.
-Kas tas ir?
Alex pārstāja degt un piegāja pie Vilijama.
-Paskaties! Tev to vajag izlasīt!
Vilijams pasniedza Alexam kaut kādu zīmīti uz kuras bija rakstīts šīs:
“13.12.Dēmons nedrīkst bojāt cita īpašumu,
bez atļaujas!
13.13.Ja kāds Dēmons ir miris, viņu var
atdzīvināt tikai kāda cita nāve!
13.14.Ja Dēmons noasiņo bez pamata, tad viņu ir iekarojis kāds cits!’’.
-Tas ir no “Dēmona likumiem”.
Alex ierunājās.
-Jā, bet vai tu redzi to pasvītroto likumu?
-Jā…
-Tas nozīmē kad mēs Andželu varam atdzīvināt, tikai mums ir jānogalina….
-VIŅŠ!
Alex pagriezās un parādīja uz Lūkasu.
-Beidz, tu mani nogalināt nevari!
Lūkass jutās uzjautrināts.
-Ja es to nevarēju izdarīt, tad to darīsim mēs abi!
Alex to pateica un Lūkass vairs nejutās tik uzjautrināt kā iepriekš.
Vilijams un Alex piegāja pie Lūkasa, bet Lūkass piecēlās un skatījās uz viņiem
abiem. Alex no jauna uzliesmoja, bet Vilijams kļuva ledaini auksts un viņa
rokas izskatījās kā viens vienīgs ledus.
-Esmu dzirdējis kad ugunīgi karstas lietas, nedrīkst uzreiz padarīt
aukstas. Interesanti kāpēc?
Alex ierunājās un sagrāba Lūkasu aiz kakla un to pacēla, bet Lūkass sāka
mazliet trakot un centās atbrīvoties no Alexa satvēriena, bet kad tas viņam
izdevās, viņu sagrāba Vilijams un Lūkass aiz sāpēm iekliedzās.
-Ak tad sāp! Un kā tev sāpēs tagad?
Vilijams pielaida pie kakla ledu un tas vienā mirklī sacietēja un kļuva
ledaini auksts. Lūkass nokrita uz zemes un centās ar visiem spēkiem paelpot,
bet ledus bija stiprāks un Lūkass zaudēja samaņu.
-Ha, tas gan bija viegli.
Vilijams noteica un pasniedzās pēc dunča. Alex pagrieza galvu un Vilijams iedūra
dunci tieši sirdī.
-Un ko tagad? Tu to esi agrāk darījis vai ne tā?
Alex jautāja Vilijamam, bet Vilijams atbildēja:
-Jā esmu, bet ļoti sen. Es īsti nezinu vai tas nostrādās…
Vilijams atbildēja un izņēma dunci no sirds.
-Padosi glāzi?
Vilijams palūdza un Alex to uzreiz pienesa. Vilijams atkal paņēma dunci un
divas reizes pārbrauca pāri sirdij. Tā sāka asiņot un Vilijams pielika klāt
glāzi sirdij. Glāze piepildījās ar asinīm un viņš to pasniedza Alexam.
-Paturi!
Viņš pavēlēja, bet pats ar dunci rokās, piegāja pie Andželas ķermeņa un
izdarīja to pašu ko ar Lūkasa ķermeni, tikai asiņu nebija. Alex pasniedza glāzi
ar asinīm un Vilijams to paņēma. Viņš ielēja, visas asinis Andželas ķermenī un
aizvēra ciet to. Alex un Vilijams uzmanīgi vēroja Andželas ķermeni, taču nekas
nenotika… Varbūt tas nav palīdzējis un viņa tiešām ir mirusi... Pavisam… Mūžīgi…
Uz visiem laikiem…
1.grāmatas beigas 
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru