Tas ir tikai sākums...

Hey, hey! Nu tad tā, sāku rakstīt jaunu stāstu un būtu pateicīga, ja jūs to novērtētu! Mīlu, Lana ❤

''Viss sākās no 1.klases! Negribu teikt, kad esmu viens no tiem cilvēkiem kas ienīst skolu, bet es diemžēl to vispār nespēju ciest!... Ahh... Viss sākās kopš tā brīža kad pārcēlos uz Noksvilu. Draugi man jau agrāk nebija, bet es pat tādus nevēlējos.''

-Dārgā, nāc ēst!

Jā, tā ir mana mamma: Lokainiem matiem, tumšu ādu un vienmēr smaidīga... Dažkārt šķiet kad viņa nav mana īstā māte un iespējams ir tikai gaļveidīgs monstrs kurš piemuļķojis tēvu! Bet kā ir ar viņu? Nu tēvs ir pavisam kas cits! Melni mati, ne pārāk jauks smaids un apburošie uzvalki!

Ak, jā un es! Es? Nu teiksim tā: ''Noksvilas vilks'' Vēl, nesapratāt? Nu tad tā nav mana vaina!

Esmu pastāvīga jau kopš 7 gadiem. Nav tā kad vecāki par mani nerūpējas, tikai 7 gadu vecumā sāku pati domāt un visu darīt! Jāatzīst, kopš tā brīža skaitos ''Noksvilas vilks''... Klusa, nepamanāma un brīnumu pilna!

Ja jūs man jautātu: Vai vēlos dzīvot? Tad atbilde būtu pavisam skaidra: NĒ!

-Labs rīts, Hlojas jaunkundz! Kādas sajūtas savos 18 gados?

Tā bija mūsu mājkalpotāja, Lilī! Kopija mammai: Vienmēr laimīga un apmierināta!

-Urggg... Sūdīgas

-Nu beidziet, Hlojas jaunkundz! Viss nav nemaz tik traki!

-HA! Lilī, tu zini kad es neciešu skolu, tad tā kā ir mana 18 dzimšanas diena, tad tu varētu piezvanīt uz skolu un pateikt kad esmu saķērusi gripu!

-Hihihi, jūs jau ziniet kad es to nedarīšu, bet tagad celieties, skola jūs gaida!

Uzmetu sev virsū segu un atkal iemigu... Laiks bija celties! Izvilku no skapja savu mīļāko topiņu ar uzrakstu: ''Go To #ell'', uzvilku saplēstus legingus un savus ''vansus'' ar skeletiem. Paķēru skolas somu un gāju uz virtuvi.

-DAUDZ LAIMĒS!

Man priekšā izleca mamma un Lilī.

-Mhm... Paldies, tikai nākam reiz pacentieties mani nepadarīt par tik kurlu...

Uzmetu aci uz viņām abām un paskatījos uz tēvu.

-Daudz laimes...

Viņš ierunājās un ieslidināja savas apburošās rokas manos matos. Piegāju pie viņa un paskatījos tieši viņa acīs. Viņa maigās lūpas pieskārās manai pierei, bet tik pat ātri atrāvās...

-Paldies...

Es klusi atteicu un izgāju pa mājas durvīm. Mašīna man jau bija no 16 gadiem un tiesības arī. Īsti nezinu cik daudz samaksāja par to lai izdotu tiesības jaunietim kas nav sasniedzis 18, bet mani tas pat neuztrauca... Man bija 2013 gada Ferrari. Tas bija pilnībā melns, ja neskaita kad dažāds vietās bija dzeltenā krāsa. Iemetu somu aizmugurējā sēdeklī un pati apsēdos priekšā... Izdzirdēju mammas soļus un pilnā ātrumā pazudu no pagalma. Mani pat mazliet sanesa uz sāniem bet tas netraucēja braukšanai!

-Ahh.. 1.posms pabeigts, tagad tik sekos nākamais un varbūt tad būšu vēl dzīva...