Tas ir tikai sākums... 2

Noksvilas vidusskola... Esmu šeit tikai pāris nedēļas, bet šī vieta man tiešām ir pieriebusies!

-DAUDZ LAIMESSSS!

Manā priekšā stāvēja 2 meitenes un 1 zēns. Viena meitene bija ar blondiem matiem, bet otra ar gaiši brūniem. Abas bija ģērbušās ''GUCCI'' pašdarinājumos, bet laikam to nemaz nenojauta.

-Vai šodien visiem mani vajag padarīt par kurlu???

Pie sevis noburbināju...

-Nu beidz Hloja! Ir tava 18 dzimšanas diena!

-Kādi plāni vakaram?

-Visādi un visi bez jums!

Aizcirtu skapīti un gāju prom. Abas meitenes stāvēja kā sasalušas un vēl tagad nespēja saprast kas tikko notika. Njā... Cilvēkus es nespēju ciest, bet skola ir jāpabeidz... Ah.. Nometu somu pie galda un apsēdos. Klasē ienāca tās abas meitenes un ar naidīgu skatienu uz mani paskatījās, bet es tikai pasmīnēju. Atvēru savu skiču kladi un pazudu no reālitātes!

-Labrīt, klase!

Skolotājas vārdi man lika nolaisties uz zemes un uzreiz sajutu kad kaut kas nav tā! No kāda nāca spēks, kādu nekad nebiju jutusi...

-Tātad, šis ir mūsu....

Tās acis, tumšās matu cirtas, tas skatiens... Un dvaša! Viņš lika manam ķermenim nodrebt... Tās acis, tās sarkanās acis! Viņš aizgāja apsēsties un uzmeta man skatienu. Es atbildēju ar to pašu un iegrimu savā kladē. Es centos nedomāt par viņu, centos aizmirst, bet pat manā pasaulē viņš eksistēja. Mana roka visu darīja pati, tā zīmēja un zīmēja. Noskanēja zvans un es atgriezos realitātē! Es uzmetu skatienu uz lapām un tajās bija tikai viņa sarkanās acis un apburošās matu cirtas...

-''Nice'', dīvainīt!

Aizcērtu kladi un ieliku to ātri somā.

-Ko tev vajag?

-Nu.. Tikai gribēju pajautāt kā...

-Nevajag, es zinu ko tu centies panākt! Kļūsim par draugiem, tad tu man atzīsies jūtas, tad vēlēsies lai esam pāris, tad izvarosi mani kādā ballītē, tad jautāsi vai gribu ar tevi precēties, tad mums būs bērni, tad tu atradīsi kādu citu ''palaistuvi'', tad paziņosi kad gribi šķirties un tad pametīsi mani un paziņosi kad savāksi bērnus!

Viņš palika stāvot un vienkārši blisinājās. Es piecēlos uz izgāju no klases.

-Ahh.. Kad tas viss beigsies?...

Aizvēru skapīti un manā acu priekšā atkal bija tās 2 meitenes un tas zēns. Sāka šķist kad tās meitenes ir nobūrušas to zēnu, jo viņš neizdvesa ne skaņas un man pat likās kad neelpo...

-Paklau, tu! Ja tu...

Atvēru skapīti, norāvu skoča gabalu un uzlīmēju to viņai uz mutes.

-Kas pie? Ko tu iedomājies? Tu..

Paņēmu otru skoča gabalu un šoreiz aplīmēju to viņai ap muti un galvu!

-Paņem! Tās viņam vajadzēs.

Iedevu tam zēnam šķēres un viņš pasmīnēja. Aizvēru skapīti un gāju uz otro stundu... Domāju par ''jauniņo''. Kas viņš īsti bija? Varbūt monstrs no kādas baisas planētas? Bet ja tā pat ir, tad operācija ir notikusi perfekti!