Tas ir tikai sākums...6

Jauna diena un...

Un man kā parasti ir piedrā#t.

-Labrīt, Hlojas jaunkundz!

Lilī kā parasti jau bija augšā pirmā un rūpīgi kārtoja manus aizkarus.

-Lilī, vai uz šīs pasaules var būt vēl kāds kā es?

-Ouhh... Nu...

Viņa apsēdās uz gultas malas un centās rast atbildi uz jautājumu.

-Nūu... Protams kad ir! Noteikti ir kāds, kas domā tā pat kā tu un uzvedas tā pat kā tu!

Lilī pasmaidīja un grasījās celties kājās, bet es viņu parāvu aiz rokas.

-Pagaidi! Es nedomāju to tā, es domāju... Vai ir kāds ar tādām pašām spējām kā es?

Lilī skatījās uz manis un nezināja kādu atbildi lai sniedz.

-LILĪ?!

Viņa turpināja uz manis skatīties un mēģināja izraut roku no mana satvēriena. Es palaidu vaļā viņu un viņa piecēlās. Kad viņa atvēra durvis, pagriezās pret mani un teica:

-Es domāju kad nē, bet brīnumi pastāv...

Lilī pagriezās un aizvēra durvis. Es ar galvu ietriecos spilvenā un domāju par Dreiku, par viņa kodieniem un skūpstiem... Ak... Un runājot par kodieniem, kas darās uz mana kakla? Piecēlos un piegāju pie spoguļa. Tas viss bija zils... Zils un sakosts! Apģērbos un sapratu kad kakls izceļas. Paņēmu tonālo un izsmērēju to uz kakla.

-Jā, tā var!

Paskatījos uz sevi spogulī un ierunājos... Mamma mani atkal lejā gaidīja... Un noteikti atkal uzvedoties un izskatoties kā tikko izkāpusi no kāda mājsaimnieču seriāla! Kā vienmēr ''laistījās'' un visus apžilbināja ar savu smaidu. PHE, kā tā var?

-Labrīt, dārgumiņ!

Mamma kā vienmēr mani sagaidīja pie kāpnēm!

-Mhm... Labrīt...

Paskatījos uz mammu un pamanīju viņas jocīgo apģērbu... Melna, gara kleita, sarkanas augstpapēžu kurpes, melni mati un sarkana roze tajos...

-Zini, tāda tu man labāk patīc!

Kad vēru ciet durvis, skaļi noteicu un aizgāju uz mašīnas pusi! Šodien biju īpaši traka un biju gatava uz visu!

-Nu ko, paskatīsimies ko tu vari, maziņā!

Kad iekāpu mašīnā, atteicu. Motors tikai rūcēja un tik vien gaidīja kad es izbraukšu no pagalma.

-Jautrība var sākties.

Skaļi ierunājos un uzslēdzu uz viss skaļāko dziesmu kas skanēja pa radio.

Šoseja bija tik klusa un mierīga... Nevienas mašīnas-tikai es un mans Ferrari... Ahh... Kāda bauda!

BUM!

Milzīgs troksnis atskanēja un kādas ļoti maigas rokas pieskāras manam kaklam. Es zināju kam bija tās rokas, tā smarža un tas siltums...

-DREIKS!

Es pavēru acis un klusi pateicu viņa vārdu. Turpināju braukt, bet kad viņa lūpas pieskārās manam kaklam, es strauji apstājos. Es pavilku viņu uz priekšu un viņš uzkāpa man virsū. Viņš skūpstija manu kaklu, lūpas, tad atkal kaklu un tad krūtis. Es tikmēr centos neatslēgties un izrauties ārā. Tas nekādi nesanāca, bet kad viņš pacēla galvu, es sagrābu viņa matus un iekodos kaklā. Viņš aiz baudas, saplēsa manu šofera krēslu, jo nu tas atradās dziļi iestums aizmugures krēslā. Man bija vienalga, tā pat kā viņam. Viņš novilka manu kreklu un sagrāba krūtis. Es mazliet ievaidējos, bet sagrābu viņa muguru! Pievilku pavisam tuvu un tagad mūsu elpas saskārās. Atkal bija tas pats kas vakar... Divi vien un neviena cita... Es un Tu...