Angel & Devil 9.DAĻA (Skūpsts...)

''Kad vairs neredzēju Alexu vēl ar vien varēju saklausīt kā Vilijams kliedz! Lai arī cik ļoti es mīlētu Alexu man vēl un vēl ir no viņa bail un tikai tāpēc kad es neko daudz par viņu nezinu... ''
Es uztraucos par Alexu, ja nu viņam ir kaut kas slikts noticis... Ja nu viņš ir ... nē viņš nevar būt miris, es to zinu, es to jūtu!
-Andžela? ANDŽELA? Tu mani dzirdi? Tev atnes..
-Nē, es gribēju teikt, jā man viss ir kārtībā un es tevi dzirdu.
-Labi, man jau šķita kad ar tevi ir kas nelāgs.
-Jā, jā man arī tā šķita.
Es kaut ko pie sevis murmināju.
-Ko tu teici?

Šķiet Lexija mani sadzirdēja.

-Nē, neko. Cik ilgi viņš ir tāds?

-Kas? Tu domā par Alexu?

-Nu jā... 

-Nu tas viss viņam ir no tēva. 

-Izklausās kad viņi ir labi sapratušies?!

-Jā, Alex tiešām mīlēja tēvu. Viņi abi bija nešķirami! Tētis daudz ko mācīja Alexam, jo viņš vēlējās lai Alex ir nākamais karalis, taču Alex to negribēja. Tētis bieži par to runāja un Alex vienmēr to klausoties kļuva dusmīgs, taču tas neietekmēja viņu abu attiecības. 

-Tad sanāk kad viņi bija kā viss tuvākie draugi?

-Jap, kaut kā tā.

-Skaidrs... Bet kas ir tas Vilijams?

-Nuuu... Vilijams ir kaut kas ļoti sarežģīts. 

-Bet kāpēc Alex pie manis tik ātri piesteidzās un teica kad Vilijams man nedrīkstēs piedurt ne pirkstiņa?

-Nu redzi, Vilijams pārtiek no kritušiem Eņģeļiem...

-Kā tas ir, Pārtiek? 

-Nu kā lai tev to paskaidro... Viņš saož kritušu Eņģeļus pa gabalu. Dažkārt viņš to apēd, dažkārt viņš tajos iemīlas un tieši tad sākas viss ļaunākais!

-Kas? Kas tad notiek? Bet ko viņš darīs ar mani?

-Apēst viņš tevi neapēdīs, bet gan....

Lexija pēkšņi nokrita ceļos.

-Lexij! Tev viss labi?

-Jā.. Jā.. 

es redzēju kad kaut kas nav labi. Es nezināju ko darīt. Taču tad pamanīju kad viņa lēnām sāka celties kājās. Es paķēru viņu aiz rokas un palīdzēju piecelties.

-Kas tev notika?

-Laikam galvassāpes...

Taču es redzēju kad tās nebija nekādas galvassāpes... Tas bija kas ļaunāks.

-Alex nāk.

-Ko? Kā tu zini? Tas tiešām ir viņš?

-Aizej un pārliecinies! Ja jau netici!

-Ticu... Ticu...

Es pasmaidīju un sāku dzirdēt kā viņš skrēja.

-Alex!

Es pieskrēju pie viņa un viņu samīļoju!

-Vai tev viss ir kārtībā? Tu neesi ievainots?

-Viss labi Andžela, taču tev draud briesmas...

To sadzirdot lēnām atrāvos no Alexa... Paskatījos uz Lexiju un Alexu viņi abi saskatījās.

-Ak nē... Viņš viņu tiešām...?

-Jā... Diemžēl..

Viņi abi savā starpā runāja. Es neko nesapratu tāpēc iesaucos:

-Kas? Ko viņš ar mani darīs? Viņš mani nogalēs? Nu sakiet taču kaut ko!

-Andžela... Tev to nevajadzētu zināt...

-Sakiet taču! Man ir jāzina! Es esmu briesmās nevis jūs! Kā lai es zinu no kā man vajag baidīties?!

-Viņai taisnība, Alex... Pasaki..

Alex nespēja parunāt un tad ar lielām bēdām sāka runāt, taču ļoti klusi:

-Andžela... Viņš... Viņš..

-NU SAKI TAČU! 

Es jutu kā man asaras sāka tecēt pāri vaigiem. Tās bija tādas pašas kā asaras kad mani matē padzina.

-Nu... Viņs tevī ir...

-KAS? SAKI TAČU!

-Iemīlējies...

-Ko?

Es pārstāju raudāt.

-Viņs, Vilijams ir tevī iemīlējies...

Tad es sapratu kad tas nav nekas labs, jo redzot Lexijas un Alexa sejas sapratu kad tas pa visam nav nekas labs.

-Un kas tagad būs?

Alex pie manis piegāja klāt un teica:

-Tev ir jāpārvācās pie manis. Šeit tu vairs neesi drošībā!

-Kā to saprast?

-Sakravājies un vēlāk izstāstīšu! Lexija nāc palīdzi!

-Ok!

Lexija atbildēja un sāka ņemt manas mantas. Patiesībā man tādu nebija, tās visas bija no Alexa mammas. Alex stāstīja kad es viņai esmu iepatikusies tāpēc viņa man ir sadāvinājusi brīnišķīgas mantas. Dauzas kleitas tiešām bija ļoti skaistas un vērtīgas. Taču man vēl nav bijis īsti laika lai pateiktos par dāvanām un es arī pēdējā laikā nekur neesmu pamanījusi Karalieni.

-Andžela?

-Amm.. Piedodiet! 

-Ejam!

Alex ierunājās un Lexija paņēma dažas mantas un ātri pazuda.

-Alex?

-Jā, Adžela. Kas noticis?

-Es... Emm... Nu es....

Alex kā parasti nolasīja manas domas.

-Jā, tu man nozīmē itin visu! Es neļaušu lai ar tevi kaut kas notiek un ja notiks tad es to sev nekad nepiedošu!

-Tu...

Alex noskūpstija mani. Viņa lūpas bija maigākas kā nekad, viņa siltās, maigās lūpas... Viņš atkal izdarīja tā lai man nebūtu bail un man patiešām vairs nebija bail. Es viņam uzticējos. Atkal...

Turpinājums sekos...

Angel & Devil 8.DAĻA (Alex liesmās)

Dzirdēju kā Lexija ātri aiziet. Taču tagad es biju gatava uz visu. Ko agrāk nevarēju, to tagad gribu izmeiģināt! Un gribu zināt ko es tiešām varu.
-Ak, tad Pelēkais Vilks.. Ha, izklausās labi! Nu ko tad šis Pelēkais Vilciņš spēj? Paskatīsimies...
Es pie sevis klusu noteicu, taču ar nepacietību gaidīju uzzināt ko es spēju.
-Mans Pelēkais Vilciņs tagad dosies gulēt un rīt visu izmeiģinās!
Tas bija Alex biju tik priecīga kad dzirdēju viņu runājam un vēl pie tam priecīgu!
-Kā tu zināji?
-Ko tieši? Tu par Vilku?
-Nē, par manām domām! Kā tu zināji ko es domāju?
-Tu jau laikam zini kad esmu tā sauktais īpašais šajā ģimenē?
-Nu jā.

-Nu lūk un es protu lasīt arī citu domas.

-Bet kā? Putn taču neprot lasīt citu domas?

-Nu esmu vienīgais kas prot!

Alex pasmaidīja un iesmējās. Redzēju kā paceļas viņa roka un kā viņš sakārto manus matus.

-Es nopietni runāju! Kā tu to proti?

-Man to iemācīja tēvs...

-Vai varu ar viņu iepazīties? Man šķiet kad viņs ir labs tēvs.

-Bija...

Pamanīju un jutu kā Alexa roka lēnām noslīd pa manu ķermeni, līdz ko tā vairs nebija pie mana ķermeņa.

-Aouu... Piedod, man žēl...

Alexa smaids lēnām izzuda, tā pat kā viņš pats. Es atkal visu sabojāju! Kāpēc tā vienmēr notiek? Nespēju to ciest! Man itin nemaz nenāca miegs, bet es nevēlējos likties mierā, es gribēju saprast kas ar viņu notiek! 

-Varbūt Lexija man ko pateiks...

Es lēnām gāju pa Elli. Man bija mazliet bail staigāt pa šiem sarkanajiem, melnajiem, siltajiem un notraipītajiem ar asinīm tuneļiem... Es šeit neko nezināju, man neviens neko nebija izrādijās. Es pagāju garām daudziem Dēmoniem un tie savādi uz mani skatījās un svilpoja. Es nokritu zemē, man bija šausmīgi bail. 

-Atvainojiet, vai jums viss kārtībā?

Man šķita kad tas bija Alex taču balls ne pa visam nebija kā Alexam. Es paskatījos augšup un man pretī stāvēja ļoti smalks un izsmalcināts Dēmons.

-Jā, jā man viss ir kārtībā...

Viņš pasniedza man roku un ierunājās:

-Nebiju jūs šeit pamanījis, vai jūs esat kāda jauniņa?

-Atvainojiet, kā lūdzu?

-Nu vai jūs esat nesen kļuvusi kā mēs visi?

-Nu.. Tā varētu teikt..

-Ja nav nekāds lielais noslēpums tad kā jūs kļuvāt īsti tāda kā mēs?

-Nu...

Pekšņi uzradās Alex.

-Liec viņu mierā Vilijam!

-Alex, cik negaidīta satikšanās. Nav skaisti iejaukties citu sarunās un vēl pietam sarunās ar daiļām dāmām...

Vilijams paņēma manu roku un to noskūpstīja. Alex uzreiz viņu atrāvā.

-Alex, kādēl iejaucies! Vai es nevaru dāvāt savu svētību šai daiļavai?

Vilijams pienāca pie manis klāt un... Noskūpstīja. Vilijams man paskatījās acīs un teica:

-Tu esi ļoti skaista, Kritušais Eņģeli...

Alex saķēra Vilijamu aiz pleca un pagrūda nost no manis.

-Tu nelieti! Pat nemeiģini piedurt viņai pirkstu!

-Un ko tad tu izdarīsi? Ha, HA, HA!

Alex vienā mirklī uzliesmoja, nu man bija pa visam bail! 

-Andžela... Lūdzu piedod...

-Ko? Ko..k... 

-Jā, to arī man tēvs iemācija...

-Lexija!

Alex nobļāvās un no grieztiem atrāpoja Lexija.

-Nāc! Ejam!

-Ko? Bet kur? Nē es neiešu nekur prom! Bet Alex?

-Ar viņu vis būs kārtībā! Uzticies man!

-ALEX!

Alex pagriezās un teica:

-Uzticies viņai viss būs labi. Es tevi mīlu...

Es vairs neko neteicu un ļāvu mani aiznest Lexijai prom no Alexa.

-Alexxx...

Es klusām noteicu un redzēju kā Alex uzliesmoja vēl vairāk un trakāk, kā viņš sāka sist Vilijamam un kā Vilijama asinis bij jau pa visu tuneli! Kad vairs neredzēju Alexu vēl ar vien varēju saklausīt kā Vilijams kliedz! Lai arī cik ļoti es mīlētu Alexu man vēl un vēl ir no viņa bail un tikai tāpēc kad es neko daudz par viņu nezinu...

Turpinājums Sekos...

Angel & Devil 7.DAĻA (Alexa māsa)

''-Tev taisnība, dēls! Es nu došos un parūpējies par Andželiku..-Andželu...Es klusiņām pie sevis noteicu.''Es cieši skatījos Alexa acīs. Tās mirdzēja... Tā pat kā manas...-Amm... Tu...t...Redzēju kā Alex centās man kaut ko pateikt, bet neteica ne vārda. Man pēkšņi sāka tecēt asaras. Es sāku vairāk un vairāk raudāt... Es gribēju mājās, pie mammas. Klausīties viņas smieklos, stāstos un redzēt viņu smaidam. Es tik ļoti vēlējos atgriezties atpakaļ Debesīs. Es gribēju būt Eņģelis. Es gribēju lēkāt pa mākoņiem. Es gribēju būt laba... -Ahh... Neko.Alex uz mani paskatījās un it kā gribēja teikt kaut ko, bet nespēja. -Piedod, bet es iešu..Es vēroju kā lēnām Alex aiziet. Es gribēju pieskriet klāt un paprasīt kas noticis, bet nevēlējos. Sāku domāt kas varētu būt noticis, bet sadzirdēju kādus soļus.-Alex, es...-Es neesmu Alex, bet Alex jau aizgāja.-Kas tu esi?-Oj, atvaino! Mani sauc Lexija. Un kā tevi?

-A...o... Atvaino, Andželika, bet sauc mani par Andželu.

-Jauks vārds! Un tu esi tas kritušais eņģelis?

-Njā... Tā laikam sanāk...

-Lai nu kā! Tu jau laikam iepazinies ar manu māti?

-Nē...

-Nu, bet es redzēju kā viņa ienāca tavā istabā.

-Manā istabā ir ienākusi tikai... Tu gribi teikt kad tava māte ir Karaliene?

-Nu ja, bet priekš manis vienkārši mamma.

-Ko? Bet tā taču ir Alexa mamma!

-Ko? Tu jau pazīsti manu brāli? Ohh... Tu nu gan daudz zini!

-Ne pārāk. Bet lai nu kā Alex ir tavs brālis?

-Nu it kā jā. Mēs abi esam uzauguši kopā un cik man zināms viņš ir mans brālis. Bet kāpēc jautā?

-Tā pat vien...

Es nevarēju tam noticēt. Es domāju kad ļoti labi pazīstu Alexu, bet izrādās kad par viņu daudz ko nezinu.

-Amm... Halloo? Tu tur esi?

-Amm... Jā. piedod aizdomājos. 

-Nekas, domāt tas ir normāli. Bet lai nu kā pa cik esam iepazinušās, tad varēsim būt draudzenes.

-Jā... Tā laikam sanāk.

Jātzīst Lexija šķita jauka, tikai pārāk daudz runāja. Es kļuvu mazliet laimīgāka. Man šeit būs vismaz viens draugs un tas ir kaut cik labi. Lexija arī izskatījās jauki! Viņai bija melni īsi mati, tajos bija iesietas divas sarkanas lentes. Viņai mugurā bija jauka melna kleitiņa, kurai arī bija sarkana bante. Viņai bija ne pārāk lieli melni spārni un melna aste. Viņa bija mazliet līdzīga kā es un es jau sāku domāt kad mēs varētu būt patiešām ļoti labas draudzenes.

-Tu taču zini kad tev ir arī savas iekšējās spējas?

-Ko?

-Tev Alex nepastāstija? Ak, brālis vienmēr domā tikai par sevi.

-Nē viņš man neko nav teicis.

-Lai nu kā, redzi es iekšēji esmu kā zirneklis. Es varu iet mierīgi pa sienām, ātri kustēties un aizsargāties ar tīklu. 

-Waw, nezināju kad tu kaut ko tādu spēj!

-Es neesmu vienīgā! Visiem dēmoniem ir spējas. Arī Alexam.

-Ja? Un kādas ir viņam?

-Viņš ir Melnais ērglis. Viņš spēj lidināties pa gaisu un arī uzlidot uz debesīm.

Lūk kāpēc viņš toreiz ieradās pēc palīdzības. Man mazliet jau kļuva skaidrs.

-Neviens cits dēmons to nespēj. Viņš ir vienīgais kas to spēj. Manai mammai arī ir spējas. Viņa ir Melnā Lauva. Viņa spēj izdarīt visu, bet nespēj lidināties gaisā kā Alex.

-Skaidrs. Un kas tad ir ar mani?

-Tu esi Pelēkais Vilks. Tu esi visīstākā Plēsēja. Tu spēj ļoti daudz un ar laiku tu to pamanīsi.

Nespēju savām ausīm noticēt, vai tiešām esmu dzīvnieks kas ir spēcīgs, bet arī ļoti cēls. Biju laimīga to izdzirdot, bet vēl ar vien māca doma kas ir noticis ar Alexu. 

-Es nu iešu. Un esi prātīga. Nedari neko muļķīgu labi?

-Jā. labi...

Dzirdēju kā Lexija ātri aiziet. Taču tagad es biju gatava uz visu. Ko agrāk nevarēju, to tagad gribu izmeiģināt! Un gribu zināt ko es tiešām varu.

Turpinājums Sekos...

Angel & Devil 6.DAĻA (Jaunajās mājās)

Vienīgā doma kas bija manā prātā bija:''Un kas notiks tālāk?''
Lēnām sāku just kā ieplūst ļaunums manā ķermenī. Man šķita kad sāpes, būs nevaldāmas, bet tā nebija. Es spēju jau saredzēt elli un zināju kad tās tagad būs manas jaunās mājas. Man mazliet bija žēl savas mātes. Tas skatiens kad es kritu bija ļoti bēdīgs un sarūgtināts, bet es tur vairs neko nevarēju darīt. Jutu kā mana āda paliek siltāka un siltāka, kā ļaunums mani paliek lielāks un stiprāks... Tad pēkšņi sajutu kaut ko, kaut ko kas apstādināja manu krišanu. Tas bija Alex. Viņš mani turēja rokās un jauki smaidīja. Man nebija noskaņojuma, bet es viņam arī pasmaidīju pretī. 
-Kas ar tevi ir noticis?
Alex man neizpratnē jautāja. Es nevēlējos par to runāt tāpēc neko neatbildēju. Man šķita kad Alex saprata un vairāk neko man nejautāja. Kad mēs bijām ellē, viņš mani nolika uz gultas un pateica kad man ir jāatpūšas. Es biju tiešām ļoti piekususi, bet man ļoti interesēja kā es tagad izskatos. Vai tiešām no eņģeļa nekā nav palicis, vai tiešām ir tikai viens vienīgs ļaunums? Es ieraudzīju netālu no gultas spoguli. Es lēnām cēlos un gāju uz spoguļa pusi. Kad biju pie spoguļa nespēju tam noticēt... Es izskatos šaušalīgi. Manas acis, tās ir divreiz sarkanākas nekā iepriekš. Mani spārni tie nav sarkani, bet gan tumši melni. Mans baltais apģērbs vairs nebija balts,tajā bija arī sarkani krāsa. Man bija uz kakla, gara apkakle un vidū tai bija sarkans dimants. Ieraudzīju sarkanu banti kas rēgojās man aiz muguras. Tā bija apsieta apkārt manam viduklim un beigās bija sasieta liela bante. -Vai tā tiešām esmu es? Šos vārdus es nepārtraukti atkārtoju.Man visu laiku šķita kad man tikai rēgojās, bet tā nebija. Tā tiešām biju es, sarkanbalta ar melniem spārniem,ar sarkanām acīm, naidīgu skatienu un vēl ļaunāku smaidu.
-Andžela? 
Es dzirdēju Alexa balsi. Dzirdēju viņa soļus, tie skanēja skaļāk un skaļāk.
-Andžela, man šķita kad esi nogurusi.
-Jā,man arī tā šķita...
Es klusiņām pie sevis nomurmināju.
-Vai tu tiešām jūties labi?
-Jā, viss ir labi. Neuztraucies par mani.
-Mana māte grib tevi satikt. Vai tu būsi tam gatava?
-Es nezinu... 
-Es varu viņai pateikt, kad pie tevis viņa var ienākt?
-Jā, droši...
Es mazliet sāku baidīties... Alexam ir māte?! Bet tas nebija svarīgi, man bija bail kad viņa māte var man kaut ko nodarīt... Vai vēl ļaunāk...
-Ak, tad tu esi tas kritušais eņģelis... Prieks tevi satikt...
-Sveicināti...
-Lai nu kā es esmu Alexa māte un elles karaliene...
Alexa māte bija karaliene, tā pat kā mana māte?! Es biju mazliet šokā to dzirdot, bet atcerējos kad man nav vairs mātes...
-Un kāds būtu tavs vārds?
-Andželika, bet sauciet mani vienkārši par Andželu...
-Labi, Andžela! Mani sauc Adaliz. Jā, tu mani pareizi saprati! Esmu nākusi no Francijas. Valsts kurā piedzimu, uzaugu un pārvērtos par sātanu. Francija agrāk bija mana iecienītākā valsts, bet nekas nav mainījies, tā vēl šobrīd ir man ļoti mīļa valsts. Es bieži eju vērot Franciju naktīs. Tieši tad kad viss ir kluss un mierīgs. Tikai žēl kad pēdējā laikā esmu aizņemta un tagad neesmu biju un paviesojusies viņā. 
-Mammu, nu jau pietiks!
-Tev taisnība, dēls! Es nu došos un parūpējies par Andželiku..
-Andželu...
Es klusiņām pie sevis noteicu.
Turpinājums sekos...

Angel & Devil 5. DAĻA (Māte ierauga ļaunumu)

Manas acis, tās palika sarkanas un laistījās kā dimanti, bet mani tas neuztrauca, man tikai bija bail kas sekos tālāk un tas kad Alex to sev nespēs piedot un pazudīs mūžīgi...

Es saķēru Alexu cieši un cieši, tik cieši kad viņš nespēja pakustēties un cerēju kad viņš nepazudīs. Viņš saķēra manu vaigu un noskūpstīja, es pievēru acis,bet kad atvēru viņa tur vairs nebija. Nu es sapratu kad man viņu vairs neredzēt. Viņš būs pazudis uz visiem laikiem...

Andžela tik ļoti uztraucās par Alexu kad jau bija aizmirsusi par to kāda viņa paliek. Kāds ļaunums tagad viņa plosās un kad viņas ķermenis cīnās pret ļauno.

-Alex! ALEX, kur tu esi?! Lūdzu, beidz mani biedēt, tu zini kad es baidos... Alex...

Es vairs nevarēju to visu paciest. Kāpēc tam ir jānotiek ar mani, kāpēc tieši es?! Kāpēc Alex mani pamet, kad man ir viss grūtāk, KĀPĒC?! Kā parasti manā prātā plosijās simtiem domu, simtiem jautājumu uz kuriem nav atbilžu, tači tagadējās domas atšķīrās no parastām tikai ar vienu, tājās visās bija iesaistīts Alex un pats Alex to zināja. Es sadzirdēju kādu nākam pa koridori. Tā bija mana mamma. Mana mamma reti pie manis nāca un viņa par manu dzīvi tik pat kā neko nezināja.

-Dārgā, man ir brīvs brītiņš vai nevēlies ar mani kaut ko padarīt?

Manas mammas balss bija tik jauka. Es jau grasījos skatīties viņai acīs, bet acerējos kad man viņas ir savādākas, tāpēc centos jauki atbildēt, lai arī es jau tā jutos briesmīgi. 

-Es nezinu mammu...

-Nu lūdzu, dārgumiņš iesim palēkāt pa mākoņiem, tas taču tev vienmēr ir paticis?

-Jā,tev taisnība.

Es mazliet jutos labāk, jo ļoti ilgi nēsmu lēkājusi pa mākoņiem. Man patīk pa tiem lēkāt, jo ja uzlec pietiekami augstu var ieraudzīt ko citi dari, var saskatīti zemi un elli... Vieta kur dzīvo Alex un drīz arī es... Es pārstāju smaidīt, bet vēl mazu smaidu centos noturēt uz lupām, lai mamma tikai nepamanītu.

-Nu dārgā, tad iesim?

Mana vēlēšanās lēkāt pa mākoņiem, bija pārgājusi, nu es gribēju tikai satikt Alexu vai arī pabūt viena.

-Jā, protams mamm...

Kad gājām uz mākoņiem, mamma visu laiku stāstīja dažādus jociņus un es jau biju aizmirsusi par to Dēmonu padarīšanu un acīm... Un tā bija kļūda..

-Dārgumiņ, kas ir noticis ar tavām acīm?

Nu es sapratu kad es mammai paskatījos acīs un viņa viņas pamanīja.

-Un kas ar viņām ir noticis?

-Tavas acis tās ir dimantsarkanas. Kāpēc?

Es mammai neko vairs neatbildēju,nu es patiešām baidījos kas var notikt tālāk... Mamma ieskatījās man acīs un saprata kāds ļaunums tajās mīt. Es ieraudzīju kad pār viņas vaigiem sāka tecēt asaras.

-Kāpēc? Kāpēc? Dārgumiņ... Kāpēc, tu paliki ļauna? Es par tevi rūpējos, gādāju. Tu biji mans dārgumiņš, bet kas tagad?

Es redzēju kā mamma nokrita un raudāja. Es nekad nebiju redzējusi kā viņa raud.

-Mammu... 

Es klusiņām ierunājos.

-Piedod... Bet es iemīlējos ne tajā...

Māte uz mani paskatījās un noslaucīja asaras.

-Paskaidro!

-Nu redzi, vienu dienu pie mananis bija atnācis dēmons...

-Dēmons, tu iemīlējies DĒMONĀ!? Kā tu varēji? Tu esi Enģelis, tev ir jāmīl tikai enģeļi, nevis jāskatās zemāk par tiem!

-Mammu , lūdzu piedod.

Es sāku raudāt. Manas asaras pašas tecēja, es nezināju ko darīt.

-Tu nelietīgais bērns! Es tevi audzināju, mīlēju, loloju, bet tā tu man atlīdzini?!

-Piedod, lūd....

-Piedot, tev?! Tevī ik sekundi vairojas ļaunums vairāk un vairāk. Enģeļi nekad nepiedod ļaunajam, tā pat kā viņi mums!

Es nokritu pie mātes kājām, un lūdzos piedošanu, bet viņa no manis atrāvās.

-Ahhh... Es... Es... 

Es redzēju kā mamma kļuva sarūgtināta un bēdīga. Tad es sapratu ko viņa tālāk darīs...

-TU ENĢELI AR VĀRDU ANDŽELA, TIEC PATRIEKTS NO DEBESU VALSTĪBAS UZ MŪŽĪGIEM LAIKIEM, JO TEVĪ MĪT ĻAUNUMS KO NEVIENS NESPĒJ PIEVARĒT!

Es neticēju savām ausīm, vai tiešām tas notiek? Es jutu kā debesis lēnām paliek plānākas un plānākas, līdz es jau lēnām kritu uz elles pusi. Jutu kā manas spārnu spalvas pa vienai krīt nost un tā vietā paliek tikai asi, sarkani un karsti spārni. Vienīgā doma kas bija manā prātā bija:''Un kas notiks tālāk?''

Turpinājums sekos...

Angel & Devil 4. DAĻA (Sarkanās acis)

Man ir vienalga, es darīšu visu lai viņa būtu tāda kā es...

Andžela, pēc tikšanās ar Alexu nejutās labi. Viņai ķermenī iekša bija dīvainā sajūta,līdzīga kā iepriekšējā tikai tā nebija patīkama...

-Aaaa... Kas ar mani notiek?! Ka...k...k...

Viņa nokrita.Viņai itin viss sāpēja, bet vissvairāk acis.

-Palīgā! Aaaa...

Es kliedzu tukšam gaisam. Es vēlējos lai šeit būtu Alex,bet viņa nebija. Es centos pacelties gaisā un aizlidot pie viņa, bet es nespēju.

-Alex...Ale...

Es nokritu pavisam zemē, nebildu ne vārdiņa. Nu šķita viss, es mirstu...

-ANDŽELA!

Es pavēru mazliet acis.

-Andžela, piedod, tā bija mana vaina. Es biju dusmīgs uz tewi un nespēju savaldīt dusmas. Lūdzu, lūdzu piedod...

-Alex?

Es ļoti vārgā balsī atbildēju.

-Pirms es nomirstu, izdari dēl mani kaut ko.

-Jebko, ko vien tu gribi!

-Es gribu lai tu ...

-ANDŽELA, ANDŽELA! Lūdzu, lūdzu nemirst! Es te lūdzu...

Man šķita kad esmu mirusi, bet tad man sāka nenormāli sāpēt. Es kliedzu,šausmīgi skaļi kliedzu. Sāpes bija nevaldāmas, man bija sajūta kad esmu akla.

-Andžela, kas ar tevi notiek?!

Alex lēnām atkāpās. Viņš redzēja kādas sāpes es jūtu, taču nesaprata kāpēc.

Es jutu kad sāpes lēnām mitās. Sāku just savu ķermeni un spēju parunāt.

-Alex? Alex? Kur tu esi?

Bija klusums, es neko nespēju saradzēt, man šķita kad palikšu akla.

-ALEX?!

-Šeit, šeit! Es šeit esmu.

-Es neko neredzu. Kāpēc?

-E...E..E.. S...S...

-Alex, beidz! Man ir bail.

Es sāku raudāt, pamatīgi raudāt. Alex pie manis nepiegāja, tāpēc es nejutu viņa silto un maigo ādu. Man bija ļoti bail, šķita kad Alex arī no manis baidijās. Es jutos briesmīgi, jutos tā itkā visa pasaule o manis bītos. Bet tad, es lēnām sāku redzēt. Ieraudzīju gaismu, mākoņus, bet Alexu nē. šķita kad viņš ir mani pametis uz visiem laikiem, bet tad, tad nevar būt tas ir Alex. Es biju tik laimīga, pieskrēju pie viņa un apskāvu. Taču viņš uz mani jocīgi skatījās.

-Kas? Kas noticis?

Viņš neko neatbildēja, bet iedeva man spoguli.

-Tu..tu redzi to pašu ko es?

Es ieskatījos spogulī, bet neko īpašu nepamanīju.

-Kas? Es neko neredzu.

Viņš pacēla spoguli augstāk un tad es pamanīju...

-Kas tas ir?! Ak nē. Kāpēc tās ir tādas?

-Es, es tiežām nezinu.

Es nometu spoguli un tā stikls sašķīda gabaliņos. Es neticēju tam ko redzu. Tas nav iespējams! Tas nevar būt! Es nezināju ko domāt vai tiešām es lēnām mainos kā sātans? Nē, tas nav iespējams.

-Jā, diemžēl tas ir..

-Kā tu to domā?

-Ja kāds dēmons ir iemīlējis eņģeli tik stipri kad vēlas ar to palikt mūžīgi, eņģelis lēnām kļūst kā dēmons.

-Ko? Bet, bet...

-Es tevi mīlu pārāk stipri lai apvaldītu savu gribu un šīs acis ir tikai sākums, es, es...

-Tu, tu, kā tu.... Piedod, es tevi saprotu, es pati esmu vainīga, jo liku tev manī iemīlēties...

-Nē tu nēsi, ne pie kā vainīga.

Alex nolieca galvu un vēlējās doties prom, bet es to viņam neļāvu. Es arī viņu ļoti stipri mīlēju un nu man bija bail par sevi, par to kas var notikt tālāk... Manas acis, tās palika sarkanas un laistījās kā dimanti, bet mani tas neuztrauca, man tikai bija bail kas sekos tālāk un tas kad Alex to sev nespēs piedot un pazudīs mūžīgi...

Turpinājums seko...

Angel & Devil 3. DAĻA (Dēmons spogulī)

Es viņu paklausīju un nevēru vaļā acis. Pēc kāda britiņa viņš lika atvērt vaļā acis. Man priekšā bija spogulis un es tajā redzēju sewi, tikai savādāku...

-Tā taču nēsmu es?

-Tā esi tu! Tev patīk?

-Ko! Nē! Ko tu esi ar mani izdarījis?! Kā tu varēji?! Tu, tu...

-Nomierinies, es neko nēsmu izdarījis, šis spogulis tikai parāda kā tu izskatītos ļauna...

Es nevarēju parunāt... Mani spārni bija sarkani kā lāva, tie bija asi. Manas acis mirdzēja kā dimanti un es pati, es pati biju notraipīna ar asinīm. Man mugurā bija sarkanbalts ar melnu kostīms un mans smaids bija ļauns, uz galvas man bija 2 dzeloņi,ragi sarkanā krāsā. Man pašai bija no sevis bail. Jutu kā manam ķermenis pieskaras Alexa rokas, tās saķēra manu vidukli.

-Paskaties cik tu esi skaista, tu izskaties kā mana daiļava. Vai tad tu to nevēlies?

Alex sāka man skūpstīt kaklu, sajūta bija patīkama. Es pagriezos pret viņu un teicu:

-Es nezinu... Sķiet jauki būt tādam kā tu, naw likumu, naw pienākumu... Dari ko gribi... Bet es tiešām nezinu..

-Būt labam, tas nemaz nesagādā baudu, jums vienmēr ir jāpilda savi pienākumi, bet šeit ik katrs uzdrīkstas darīt ko vien grib... 

-Dod man laiku...

Es redzēju kad Alex nejutās diez ko laimīgs, es piegāju pie viņa un noskūpstīju viņu.

-Atā...

Alex neko neatbildēja un palika stāvot. Es pacēlos spārnos un lēnām lidoju uz debesu pusi, pagriezos atpakaļ lai vēlreiz no Alexa atvadītos, bet redzēju kad tur vairs neviena nebija.

Tikmēr Elles miteklī kur atradās Alex

-Aaaaa...Pie velna! Kāpēc viņa vienkārši nevar pateikt kad grib būt tāda kā es! Aaaaaa....

Alex trakoja. Viņš svaidīja, lauza un dedzināja mēbeles. Viņš nespēja samierināties ar to kad Andžela nespēj pateikt kad grib būt tāda kā viņš.

-Kas notiek ar to meiteni?! Viņa ir kā radīta lai būtu tāda kā es. Vai tiešām viņa neredzēja kā laistījās viņas sarkanās acis, kā piestāvēja viņai sarkanie spārni, kā viņa bija apšļakstīta ar asinīm un viņai tas piestāvēja?! Viņa ir dzimusi lai būtu ļauna, es jau spēju iedomāties viņu dzerot asinis, galinot cilvēkus,ēdot dzīvniekus, darot ļaunu citiem... Aaaaaa...

Man ir vienalga, es darīšu visu lai viņa būtu tāda kā es...

Turpinājums sekos...

Angel & Devil 2. DAĻA (Andželas Bēdas)

Es nokritu zemē un nezināju ko darīt.... Man šķita kad viņš būs izzudis uz visiem laikiem, bet tad es sadzirdēju kaut ko... Man šķita kad tā ir viņa balss. Es piecēlos lēnām kājās, paskatījos apkārt, bet viņa nekur nebija, bet pie kājām ieraudzīju sava spārna spalvu un uz tās bija kaut kas rakstīts:

''Paldies par roku un tās sāpes ko jūti sirdī tā bija tikai iemīlēšanās manī... Ak jā un mans vārds ir Alex, bet tavu es jau zinu,Andžela...''

Es apsēdos un neko vairs nesapratu. Kā viņš zināja manu vārdu un kā viņš zin kad es esmu viņā iemīlējusies... Bet tas viss mani tgd neuztrauca, mani uztrauca tikai viens, Kur ir pats Alex... Vai tiešām viņš būs izudis uz visiem laikiem? Vai tiešām viņš mani tā vnk pametīs zinot kad esmu viņā iemīlējusies?...

-Lūdzu atgriezies pie manis, lūdzu, nepamet mani mūžīgi lūdzu...

Es runāju pati ar sevi neviena cita man blakus nebija. Es jutos šausmīgi briesmīgi, bet tad....

-Vari lūdzu man palīdzēt? 

Es neticēju savām ausīm, vai tiešām Alex ir atgriezies?!

-Andžela?! Lūdzu palīdzi man, mana kājā, tā...

Es piecēlos un pieskrēju, lai samīļotu Alexu.

-Tu atgriezies?!

-Jā, Andžela, bet man tiešām ir vajadzīga tava palīdzība. Mana kāja, tā asiņo...

-Protams, tūlīt!

Es izrāvu vēl vienu spalvu no spārna, noslaucīju asinis un aptinu to ap kāju.

-Paldies tew.

-Alex...

Es gribēju viņam pateikt kad mīlu viņu, es gribēju viņu noskūpstīt, bet nespēju, es...

-Es arī tewi mīlu...

Alex uz mani paskatījās un noskūpstīja.Viņa lūpas, bija tik maigas un siltas. Viņš saķēra manu roku un...

-KO TU DARI!? LAID VAĻĀ!

Es izmisumā kliedzu. viņš mani turēja aiz rokas un kaut kur veda. Nu man bija pamatīgas bailes, man šķita kad tās bija lamatas un tgd mani viņš nogalēs...

-Nebaidies! Es tew nedarīšu pāri, jo nespēju...

Viņš ieskatījās man acīs. Vņa acis laistijās, kā dimanti, sarkani dimanti.

-Man ir bail...

Es klusām pie sewis teicu.

-Man ir bail...

Man bija ļoti bail. Es nezināju kurp viņš mani ved, bet es viņam uzticējos.

-Aizver acis!

Alex man teica.Es tās aizvēru un sajutu zem kājām zemi, siltu zemi.

-Kurp tu mani ved?

-Tad redzēsi, bet never vaļā acis!

Es viņu paklausīju un nevēru vaļā acis. Pēc kāda britiņa viņš lika atvērt vaļā acis. Man priekšā bija spogulis un es....

Turpinājums sekos...

Angel & Devil 1.DAĻA (Iemīlēšanās)

-Palīdzi man...

Eņģelis uzmeta skatienu un uzreiz novērsās.
-Paskaties! Tu redzi?! Mana roka tā ir ievainota!
Eņģelis neskatījās tam acīs, jo zināja kāds ļaunums tajās mīt.
-Ko tu no manis gribi?! Pazūdi no manām acīm un nekad šeit nerādies!
-Es nevaru...
-Kā to saprast tu NEVARI????
-Mana roka ir ievainota un e...
-Man ir vienalga! Kāds sakars ir man ar tavu roku?
-Tu esi laba, tu esi eņģelis! Tāds ir tavs darbs palīdzēt vai ne tā?
-Ahhh... Tew taisnība...
-Tad vrb pagriezīsies un palīdzēsi man?
Eņģelis pagriezās un ieraudzīja viņu... Viņa acis bija tik sarkanas kā uguns, viņa spārni bija kā lāva... Bet viņš, viņš izskatījs šaušalīgi... Viņa mati bija melni, melni kā tumšākais tunelis visumā, tie bija saburzīti... Bet viņš pats, pats bija tērpies viss melns. Es ieraudzīju viņa brūci uz rokas, bet vēl neskatījos acīs. Man bija bail, bet es piegāju tuvāk un pieskāros viņa rokai. Viņa āda bija tik maiga, tik maiga kā nevienam. Es izrāvu vienu spalvu no sava spārna un uzliku to uz viņa rokas. Lēnām tinu to ap viņa roku. Tinu un tinu, līdz paskatījos viņa acīs. Tās bija nevainojamas, tās spīdēja, tās bija sarkanas, bet pamatīgi spīdēja. Viņš paskatījās uz mani un pieskārās manai rokai. Es pēkšņi sajutos ļoti dīvaini, man šķita kad man viņš kaut ko nodara, bet es negribēju lai šī sajūta beidzas, man tik tiešām tas patika, bet man arī bija bail. Tpc es iekliedzos:

-KO TU DARI?!

Viņš neatbildēja viņš tikai uz mani skatījās un nebilda ne vārda...

-ATBILDI TAČU!

Es kliedzu. Es nokritu pie viņa kājām un sāku raudāt. Es raudāju un raudāju, bet viņš uz mani pat nepaskatījās. Es visu laiku gribēju kliegt, lai viņš atbild man vai bilst kaut vienu vārdiņu, bet es nespēju, asaras bija tik stipras kad nespēju parunāt.Viņš pielieca galvu, paskatījās uz mani un piecēla mani kājās. Es pārstāju raudāt. Viņš noslaucīja palikušās asaras un es uz viņu paskatījos. Viņš uz mani skatījās. Viņš pieliecās tuvāk, es vēl ar vien jutu viņa roku uz mana vaiga. Es nezināju ko vairs domāt, mūsu skatieni bija ciešāki par ciešu, viņa siltums mani sildīja, viņa roka bija tik maiga un... Viņs pieliecās pavisam tuvu un noskūpstija mani... Viņa lūpas bija tik maigas un siltas. Man šķita kad esmu viņā iemīlējusies, es viņam to gribēju pateikt, bet kad atvēru acis viņa tur vairs nebija. Es nokritu zemē un nezināju ko darīt.... Man šķita kad viņš būs izzudis uz visiem laikiem, bet...

Turpinājums Sekos...