-Palīdzi man...
Eņģelis uzmeta skatienu un uzreiz novērsās.
-Paskaties! Tu redzi?! Mana roka tā ir ievainota!
Eņģelis neskatījās tam acīs, jo zināja kāds ļaunums tajās mīt.
-Ko tu no manis gribi?! Pazūdi no manām acīm un nekad šeit nerādies!
-Es nevaru...
-Kā to saprast tu NEVARI????
-Mana roka ir ievainota un e...
-Man ir vienalga! Kāds sakars ir man ar tavu roku?
-Tu esi laba, tu esi eņģelis! Tāds ir tavs darbs palīdzēt vai ne tā?
-Ahhh... Tew taisnība...
-Tad vrb pagriezīsies un palīdzēsi man?
Eņģelis pagriezās un ieraudzīja viņu... Viņa acis bija tik sarkanas kā uguns, viņa spārni bija kā lāva... Bet viņš, viņš izskatījs šaušalīgi... Viņa mati bija melni, melni kā tumšākais tunelis visumā, tie bija saburzīti... Bet viņš pats, pats bija tērpies viss melns. Es ieraudzīju viņa brūci uz rokas, bet vēl neskatījos acīs. Man bija bail, bet es piegāju tuvāk un pieskāros viņa rokai. Viņa āda bija tik maiga, tik maiga kā nevienam. Es izrāvu vienu spalvu no sava spārna un uzliku to uz viņa rokas. Lēnām tinu to ap viņa roku. Tinu un tinu, līdz paskatījos viņa acīs. Tās bija nevainojamas, tās spīdēja, tās bija sarkanas, bet pamatīgi spīdēja. Viņš paskatījās uz mani un pieskārās manai rokai. Es pēkšņi sajutos ļoti dīvaini, man šķita kad man viņš kaut ko nodara, bet es negribēju lai šī sajūta beidzas, man tik tiešām tas patika, bet man arī bija bail. Tpc es iekliedzos:
-Paskaties! Tu redzi?! Mana roka tā ir ievainota!
Eņģelis neskatījās tam acīs, jo zināja kāds ļaunums tajās mīt.
-Ko tu no manis gribi?! Pazūdi no manām acīm un nekad šeit nerādies!
-Es nevaru...
-Kā to saprast tu NEVARI????
-Mana roka ir ievainota un e...
-Man ir vienalga! Kāds sakars ir man ar tavu roku?
-Tu esi laba, tu esi eņģelis! Tāds ir tavs darbs palīdzēt vai ne tā?
-Ahhh... Tew taisnība...
-Tad vrb pagriezīsies un palīdzēsi man?
Eņģelis pagriezās un ieraudzīja viņu... Viņa acis bija tik sarkanas kā uguns, viņa spārni bija kā lāva... Bet viņš, viņš izskatījs šaušalīgi... Viņa mati bija melni, melni kā tumšākais tunelis visumā, tie bija saburzīti... Bet viņš pats, pats bija tērpies viss melns. Es ieraudzīju viņa brūci uz rokas, bet vēl neskatījos acīs. Man bija bail, bet es piegāju tuvāk un pieskāros viņa rokai. Viņa āda bija tik maiga, tik maiga kā nevienam. Es izrāvu vienu spalvu no sava spārna un uzliku to uz viņa rokas. Lēnām tinu to ap viņa roku. Tinu un tinu, līdz paskatījos viņa acīs. Tās bija nevainojamas, tās spīdēja, tās bija sarkanas, bet pamatīgi spīdēja. Viņš paskatījās uz mani un pieskārās manai rokai. Es pēkšņi sajutos ļoti dīvaini, man šķita kad man viņš kaut ko nodara, bet es negribēju lai šī sajūta beidzas, man tik tiešām tas patika, bet man arī bija bail. Tpc es iekliedzos:
-KO TU DARI?!
Viņš neatbildēja viņš tikai uz mani skatījās un nebilda ne vārda...
-ATBILDI TAČU!
Es kliedzu. Es nokritu pie viņa kājām un sāku raudāt. Es raudāju un raudāju, bet viņš uz mani pat nepaskatījās. Es visu laiku gribēju kliegt, lai viņš atbild man vai bilst kaut vienu vārdiņu, bet es nespēju, asaras bija tik stipras kad nespēju parunāt.Viņš pielieca galvu, paskatījās uz mani un piecēla mani kājās. Es pārstāju raudāt. Viņš noslaucīja palikušās asaras un es uz viņu paskatījos. Viņš uz mani skatījās. Viņš pieliecās tuvāk, es vēl ar vien jutu viņa roku uz mana vaiga. Es nezināju ko vairs domāt, mūsu skatieni bija ciešāki par ciešu, viņa siltums mani sildīja, viņa roka bija tik maiga un... Viņs pieliecās pavisam tuvu un noskūpstija mani... Viņa lūpas bija tik maigas un siltas. Man šķita kad esmu viņā iemīlējusies, es viņam to gribēju pateikt, bet kad atvēru acis viņa tur vairs nebija. Es nokritu zemē un nezināju ko darīt.... Man šķita kad viņš būs izzudis uz visiem laikiem, bet...
Turpinājums Sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru