Angel & Devil 8.DAĻA (Alex liesmās)

Dzirdēju kā Lexija ātri aiziet. Taču tagad es biju gatava uz visu. Ko agrāk nevarēju, to tagad gribu izmeiģināt! Un gribu zināt ko es tiešām varu.
-Ak, tad Pelēkais Vilks.. Ha, izklausās labi! Nu ko tad šis Pelēkais Vilciņš spēj? Paskatīsimies...
Es pie sevis klusu noteicu, taču ar nepacietību gaidīju uzzināt ko es spēju.
-Mans Pelēkais Vilciņs tagad dosies gulēt un rīt visu izmeiģinās!
Tas bija Alex biju tik priecīga kad dzirdēju viņu runājam un vēl pie tam priecīgu!
-Kā tu zināji?
-Ko tieši? Tu par Vilku?
-Nē, par manām domām! Kā tu zināji ko es domāju?
-Tu jau laikam zini kad esmu tā sauktais īpašais šajā ģimenē?
-Nu jā.

-Nu lūk un es protu lasīt arī citu domas.

-Bet kā? Putn taču neprot lasīt citu domas?

-Nu esmu vienīgais kas prot!

Alex pasmaidīja un iesmējās. Redzēju kā paceļas viņa roka un kā viņš sakārto manus matus.

-Es nopietni runāju! Kā tu to proti?

-Man to iemācīja tēvs...

-Vai varu ar viņu iepazīties? Man šķiet kad viņs ir labs tēvs.

-Bija...

Pamanīju un jutu kā Alexa roka lēnām noslīd pa manu ķermeni, līdz ko tā vairs nebija pie mana ķermeņa.

-Aouu... Piedod, man žēl...

Alexa smaids lēnām izzuda, tā pat kā viņš pats. Es atkal visu sabojāju! Kāpēc tā vienmēr notiek? Nespēju to ciest! Man itin nemaz nenāca miegs, bet es nevēlējos likties mierā, es gribēju saprast kas ar viņu notiek! 

-Varbūt Lexija man ko pateiks...

Es lēnām gāju pa Elli. Man bija mazliet bail staigāt pa šiem sarkanajiem, melnajiem, siltajiem un notraipītajiem ar asinīm tuneļiem... Es šeit neko nezināju, man neviens neko nebija izrādijās. Es pagāju garām daudziem Dēmoniem un tie savādi uz mani skatījās un svilpoja. Es nokritu zemē, man bija šausmīgi bail. 

-Atvainojiet, vai jums viss kārtībā?

Man šķita kad tas bija Alex taču balls ne pa visam nebija kā Alexam. Es paskatījos augšup un man pretī stāvēja ļoti smalks un izsmalcināts Dēmons.

-Jā, jā man viss ir kārtībā...

Viņš pasniedza man roku un ierunājās:

-Nebiju jūs šeit pamanījis, vai jūs esat kāda jauniņa?

-Atvainojiet, kā lūdzu?

-Nu vai jūs esat nesen kļuvusi kā mēs visi?

-Nu.. Tā varētu teikt..

-Ja nav nekāds lielais noslēpums tad kā jūs kļuvāt īsti tāda kā mēs?

-Nu...

Pekšņi uzradās Alex.

-Liec viņu mierā Vilijam!

-Alex, cik negaidīta satikšanās. Nav skaisti iejaukties citu sarunās un vēl pietam sarunās ar daiļām dāmām...

Vilijams paņēma manu roku un to noskūpstīja. Alex uzreiz viņu atrāvā.

-Alex, kādēl iejaucies! Vai es nevaru dāvāt savu svētību šai daiļavai?

Vilijams pienāca pie manis klāt un... Noskūpstīja. Vilijams man paskatījās acīs un teica:

-Tu esi ļoti skaista, Kritušais Eņģeli...

Alex saķēra Vilijamu aiz pleca un pagrūda nost no manis.

-Tu nelieti! Pat nemeiģini piedurt viņai pirkstu!

-Un ko tad tu izdarīsi? Ha, HA, HA!

Alex vienā mirklī uzliesmoja, nu man bija pa visam bail! 

-Andžela... Lūdzu piedod...

-Ko? Ko..k... 

-Jā, to arī man tēvs iemācija...

-Lexija!

Alex nobļāvās un no grieztiem atrāpoja Lexija.

-Nāc! Ejam!

-Ko? Bet kur? Nē es neiešu nekur prom! Bet Alex?

-Ar viņu vis būs kārtībā! Uzticies man!

-ALEX!

Alex pagriezās un teica:

-Uzticies viņai viss būs labi. Es tevi mīlu...

Es vairs neko neteicu un ļāvu mani aiznest Lexijai prom no Alexa.

-Alexxx...

Es klusām noteicu un redzēju kā Alex uzliesmoja vēl vairāk un trakāk, kā viņš sāka sist Vilijamam un kā Vilijama asinis bij jau pa visu tuneli! Kad vairs neredzēju Alexu vēl ar vien varēju saklausīt kā Vilijams kliedz! Lai arī cik ļoti es mīlētu Alexu man vēl un vēl ir no viņa bail un tikai tāpēc kad es neko daudz par viņu nezinu...

Turpinājums Sekos...