Manas acis, tās palika sarkanas un laistījās kā dimanti, bet mani tas neuztrauca, man tikai bija bail kas sekos tālāk un tas kad Alex to sev nespēs piedot un pazudīs mūžīgi...
Es saķēru Alexu cieši un cieši, tik cieši kad viņš nespēja pakustēties un cerēju kad viņš nepazudīs. Viņš saķēra manu vaigu un noskūpstīja, es pievēru acis,bet kad atvēru viņa tur vairs nebija. Nu es sapratu kad man viņu vairs neredzēt. Viņš būs pazudis uz visiem laikiem...
Andžela tik ļoti uztraucās par Alexu kad jau bija aizmirsusi par to kāda viņa paliek. Kāds ļaunums tagad viņa plosās un kad viņas ķermenis cīnās pret ļauno.
-Alex! ALEX, kur tu esi?! Lūdzu, beidz mani biedēt, tu zini kad es baidos... Alex...
Es vairs nevarēju to visu paciest. Kāpēc tam ir jānotiek ar mani, kāpēc tieši es?! Kāpēc Alex mani pamet, kad man ir viss grūtāk, KĀPĒC?! Kā parasti manā prātā plosijās simtiem domu, simtiem jautājumu uz kuriem nav atbilžu, tači tagadējās domas atšķīrās no parastām tikai ar vienu, tājās visās bija iesaistīts Alex un pats Alex to zināja. Es sadzirdēju kādu nākam pa koridori. Tā bija mana mamma. Mana mamma reti pie manis nāca un viņa par manu dzīvi tik pat kā neko nezināja.
-Dārgā, man ir brīvs brītiņš vai nevēlies ar mani kaut ko padarīt?
Manas mammas balss bija tik jauka. Es jau grasījos skatīties viņai acīs, bet acerējos kad man viņas ir savādākas, tāpēc centos jauki atbildēt, lai arī es jau tā jutos briesmīgi.
-Es nezinu mammu...
-Nu lūdzu, dārgumiņš iesim palēkāt pa mākoņiem, tas taču tev vienmēr ir paticis?
-Jā,tev taisnība.
Es mazliet jutos labāk, jo ļoti ilgi nēsmu lēkājusi pa mākoņiem. Man patīk pa tiem lēkāt, jo ja uzlec pietiekami augstu var ieraudzīt ko citi dari, var saskatīti zemi un elli... Vieta kur dzīvo Alex un drīz arī es... Es pārstāju smaidīt, bet vēl mazu smaidu centos noturēt uz lupām, lai mamma tikai nepamanītu.
-Nu dārgā, tad iesim?
Mana vēlēšanās lēkāt pa mākoņiem, bija pārgājusi, nu es gribēju tikai satikt Alexu vai arī pabūt viena.
-Jā, protams mamm...
Kad gājām uz mākoņiem, mamma visu laiku stāstīja dažādus jociņus un es jau biju aizmirsusi par to Dēmonu padarīšanu un acīm... Un tā bija kļūda..
-Dārgumiņ, kas ir noticis ar tavām acīm?
Nu es sapratu kad es mammai paskatījos acīs un viņa viņas pamanīja.
-Un kas ar viņām ir noticis?
-Tavas acis tās ir dimantsarkanas. Kāpēc?
Es mammai neko vairs neatbildēju,nu es patiešām baidījos kas var notikt tālāk... Mamma ieskatījās man acīs un saprata kāds ļaunums tajās mīt. Es ieraudzīju kad pār viņas vaigiem sāka tecēt asaras.
-Kāpēc? Kāpēc? Dārgumiņ... Kāpēc, tu paliki ļauna? Es par tevi rūpējos, gādāju. Tu biji mans dārgumiņš, bet kas tagad?
Es redzēju kā mamma nokrita un raudāja. Es nekad nebiju redzējusi kā viņa raud.
-Mammu...
Es klusiņām ierunājos.
-Piedod... Bet es iemīlējos ne tajā...
Māte uz mani paskatījās un noslaucīja asaras.
-Paskaidro!
-Nu redzi, vienu dienu pie mananis bija atnācis dēmons...
-Dēmons, tu iemīlējies DĒMONĀ!? Kā tu varēji? Tu esi Enģelis, tev ir jāmīl tikai enģeļi, nevis jāskatās zemāk par tiem!
-Mammu , lūdzu piedod.
Es sāku raudāt. Manas asaras pašas tecēja, es nezināju ko darīt.
-Tu nelietīgais bērns! Es tevi audzināju, mīlēju, loloju, bet tā tu man atlīdzini?!
-Piedod, lūd....
-Piedot, tev?! Tevī ik sekundi vairojas ļaunums vairāk un vairāk. Enģeļi nekad nepiedod ļaunajam, tā pat kā viņi mums!
Es nokritu pie mātes kājām, un lūdzos piedošanu, bet viņa no manis atrāvās.
-Ahhh... Es... Es...
Es redzēju kā mamma kļuva sarūgtināta un bēdīga. Tad es sapratu ko viņa tālāk darīs...
-TU ENĢELI AR VĀRDU ANDŽELA, TIEC PATRIEKTS NO DEBESU VALSTĪBAS UZ MŪŽĪGIEM LAIKIEM, JO TEVĪ MĪT ĻAUNUMS KO NEVIENS NESPĒJ PIEVARĒT!
Es neticēju savām ausīm, vai tiešām tas notiek? Es jutu kā debesis lēnām paliek plānākas un plānākas, līdz es jau lēnām kritu uz elles pusi. Jutu kā manas spārnu spalvas pa vienai krīt nost un tā vietā paliek tikai asi, sarkani un karsti spārni. Vienīgā doma kas bija manā prātā bija:''Un kas notiks tālāk?''
Turpinājums sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru