Lēnām sāku just kā ieplūst ļaunums manā ķermenī. Man šķita kad sāpes, būs nevaldāmas, bet tā nebija. Es spēju jau saredzēt elli un zināju kad tās tagad būs manas jaunās mājas. Man mazliet bija žēl savas mātes. Tas skatiens kad es kritu bija ļoti bēdīgs un sarūgtināts, bet es tur vairs neko nevarēju darīt. Jutu kā mana āda paliek siltāka un siltāka, kā ļaunums mani paliek lielāks un stiprāks... Tad pēkšņi sajutu kaut ko, kaut ko kas apstādināja manu krišanu. Tas bija Alex. Viņš mani turēja rokās un jauki smaidīja. Man nebija noskaņojuma, bet es viņam arī pasmaidīju pretī.
-Kas ar tevi ir noticis?
Alex man neizpratnē jautāja. Es nevēlējos par to runāt tāpēc neko neatbildēju. Man šķita kad Alex saprata un vairāk neko man nejautāja. Kad mēs bijām ellē, viņš mani nolika uz gultas un pateica kad man ir jāatpūšas. Es biju tiešām ļoti piekususi, bet man ļoti interesēja kā es tagad izskatos. Vai tiešām no eņģeļa nekā nav palicis, vai tiešām ir tikai viens vienīgs ļaunums? Es ieraudzīju netālu no gultas spoguli. Es lēnām cēlos un gāju uz spoguļa pusi. Kad biju pie spoguļa nespēju tam noticēt... Es izskatos šaušalīgi. Manas acis, tās ir divreiz sarkanākas nekā iepriekš. Mani spārni tie nav sarkani, bet gan tumši melni. Mans baltais apģērbs vairs nebija balts,tajā bija arī sarkani krāsa. Man bija uz kakla, gara apkakle un vidū tai bija sarkans dimants. Ieraudzīju sarkanu banti kas rēgojās man aiz muguras. Tā bija apsieta apkārt manam viduklim un beigās bija sasieta liela bante. -Vai tā tiešām esmu es? Šos vārdus es nepārtraukti atkārtoju.Man visu laiku šķita kad man tikai rēgojās, bet tā nebija. Tā tiešām biju es, sarkanbalta ar melniem spārniem,ar sarkanām acīm, naidīgu skatienu un vēl ļaunāku smaidu.
-Andžela?
Es dzirdēju Alexa balsi. Dzirdēju viņa soļus, tie skanēja skaļāk un skaļāk.
-Andžela, man šķita kad esi nogurusi.
-Jā,man arī tā šķita...
Es klusiņām pie sevis nomurmināju.
-Vai tu tiešām jūties labi?
-Jā, viss ir labi. Neuztraucies par mani.
-Mana māte grib tevi satikt. Vai tu būsi tam gatava?
-Es nezinu...
-Es varu viņai pateikt, kad pie tevis viņa var ienākt?
-Jā, droši...
Es mazliet sāku baidīties... Alexam ir māte?! Bet tas nebija svarīgi, man bija bail kad viņa māte var man kaut ko nodarīt... Vai vēl ļaunāk...
-Ak, tad tu esi tas kritušais eņģelis... Prieks tevi satikt...
-Sveicināti...
-Lai nu kā es esmu Alexa māte un elles karaliene...
Alexa māte bija karaliene, tā pat kā mana māte?! Es biju mazliet šokā to dzirdot, bet atcerējos kad man nav vairs mātes...
-Un kāds būtu tavs vārds?
-Andželika, bet sauciet mani vienkārši par Andželu...
-Labi, Andžela! Mani sauc Adaliz. Jā, tu mani pareizi saprati! Esmu nākusi no Francijas. Valsts kurā piedzimu, uzaugu un pārvērtos par sātanu. Francija agrāk bija mana iecienītākā valsts, bet nekas nav mainījies, tā vēl šobrīd ir man ļoti mīļa valsts. Es bieži eju vērot Franciju naktīs. Tieši tad kad viss ir kluss un mierīgs. Tikai žēl kad pēdējā laikā esmu aizņemta un tagad neesmu biju un paviesojusies viņā.
-Mammu, nu jau pietiks!
-Tev taisnība, dēls! Es nu došos un parūpējies par Andželiku..
-Andželu...
Es klusiņām pie sevis noteicu.
Turpinājums sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru