Man ir vienalga, es darīšu visu lai viņa būtu tāda kā es...
Andžela, pēc tikšanās ar Alexu nejutās labi. Viņai ķermenī iekša bija dīvainā sajūta,līdzīga kā iepriekšējā tikai tā nebija patīkama...
-Aaaa... Kas ar mani notiek?! Ka...k...k...
Viņa nokrita.Viņai itin viss sāpēja, bet vissvairāk acis.
-Palīgā! Aaaa...
Es kliedzu tukšam gaisam. Es vēlējos lai šeit būtu Alex,bet viņa nebija. Es centos pacelties gaisā un aizlidot pie viņa, bet es nespēju.
-Alex...Ale...
Es nokritu pavisam zemē, nebildu ne vārdiņa. Nu šķita viss, es mirstu...
-ANDŽELA!
Es pavēru mazliet acis.
-Andžela, piedod, tā bija mana vaina. Es biju dusmīgs uz tewi un nespēju savaldīt dusmas. Lūdzu, lūdzu piedod...
-Alex?
Es ļoti vārgā balsī atbildēju.
-Pirms es nomirstu, izdari dēl mani kaut ko.
-Jebko, ko vien tu gribi!
-Es gribu lai tu ...
-ANDŽELA, ANDŽELA! Lūdzu, lūdzu nemirst! Es te lūdzu...
Man šķita kad esmu mirusi, bet tad man sāka nenormāli sāpēt. Es kliedzu,šausmīgi skaļi kliedzu. Sāpes bija nevaldāmas, man bija sajūta kad esmu akla.
-Andžela, kas ar tevi notiek?!
Alex lēnām atkāpās. Viņš redzēja kādas sāpes es jūtu, taču nesaprata kāpēc.
Es jutu kad sāpes lēnām mitās. Sāku just savu ķermeni un spēju parunāt.
-Alex? Alex? Kur tu esi?
Bija klusums, es neko nespēju saradzēt, man šķita kad palikšu akla.
-ALEX?!
-Šeit, šeit! Es šeit esmu.
-Es neko neredzu. Kāpēc?
-E...E..E.. S...S...
-Alex, beidz! Man ir bail.
Es sāku raudāt, pamatīgi raudāt. Alex pie manis nepiegāja, tāpēc es nejutu viņa silto un maigo ādu. Man bija ļoti bail, šķita kad Alex arī no manis baidijās. Es jutos briesmīgi, jutos tā itkā visa pasaule o manis bītos. Bet tad, es lēnām sāku redzēt. Ieraudzīju gaismu, mākoņus, bet Alexu nē. šķita kad viņš ir mani pametis uz visiem laikiem, bet tad, tad nevar būt tas ir Alex. Es biju tik laimīga, pieskrēju pie viņa un apskāvu. Taču viņš uz mani jocīgi skatījās.
-Kas? Kas noticis?
Viņš neko neatbildēja, bet iedeva man spoguli.
-Tu..tu redzi to pašu ko es?
Es ieskatījos spogulī, bet neko īpašu nepamanīju.
-Kas? Es neko neredzu.
Viņš pacēla spoguli augstāk un tad es pamanīju...
-Kas tas ir?! Ak nē. Kāpēc tās ir tādas?
-Es, es tiežām nezinu.
Es nometu spoguli un tā stikls sašķīda gabaliņos. Es neticēju tam ko redzu. Tas nav iespējams! Tas nevar būt! Es nezināju ko domāt vai tiešām es lēnām mainos kā sātans? Nē, tas nav iespējams.
-Jā, diemžēl tas ir..
-Kā tu to domā?
-Ja kāds dēmons ir iemīlējis eņģeli tik stipri kad vēlas ar to palikt mūžīgi, eņģelis lēnām kļūst kā dēmons.
-Ko? Bet, bet...
-Es tevi mīlu pārāk stipri lai apvaldītu savu gribu un šīs acis ir tikai sākums, es, es...
-Tu, tu, kā tu.... Piedod, es tevi saprotu, es pati esmu vainīga, jo liku tev manī iemīlēties...
-Nē tu nēsi, ne pie kā vainīga.
Alex nolieca galvu un vēlējās doties prom, bet es to viņam neļāvu. Es arī viņu ļoti stipri mīlēju un nu man bija bail par sevi, par to kas var notikt tālāk... Manas acis, tās palika sarkanas un laistījās kā dimanti, bet mani tas neuztrauca, man tikai bija bail kas sekos tālāk un tas kad Alex to sev nespēs piedot un pazudīs mūžīgi...
Turpinājums seko...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru