Angel & Devil 2.grāmata 1.daļa (Vājās atmiņas)

Bija pagājušas jau vairākas dienas, taču tās vilkās kā gadi...Aņdžela vēl ar vien nekustējās un vienīgais ko Alex spēja dot viņai bija klātbūtne.
-Vai ir kaut kas jauns?
Vilijams ienāca istabā, vērodams Aņdželu.
-Itin nekā... Tāda pati, kā vienmēr...
Alex smagi nopūtās.
-Domā tas palīdzēja?
-Tam vajadzēja palīdzēt!
-Bet ir jau pagājušas vairākas dienas un nekas nav mainījies...
-AIZVERIES!
-Alex, es tikai saku...
Ales piecēlās, aizvēra durvis un kaut kur pazuda. Vilijams vēl palika istabā un ar nožēlo vēroja Aņdželu. Viņa skatiens bija tik auksts, bet tajā pašā laikā dedzinošs.
-Nebiju domājis, ka kādreiz to teikšu, bet... Mums vajag tevi... Kopš neesi Elle ir mainījusies un ne jau labā ziņā...
Pateicis to, Vilijams izgaisa gluži kā Alex. Taču viņam bija taisnība, kopš Aņdželas nāves Ella pa tiešām bija izmainījusies. Visi bija palikuši klusāki, donoru padauzas vairs neviens tik ļoti nemīlēja(varētu teikt, ka viņiem bija aizliegts rādīties Ellē) un... Daudzi baidījās iziet ārā... Šķita ka Elle bija kļuvusi bezspēcīga, uzvarama-tāda kā nekad agrāk.
*Tikmēr Aņdželas istabā*
-Aaaaa...
Aņdžela pamodās un skaļi iekliedzās. Izdzirdot kliedzienu Alex, Vilijams un vēl daudzi citi jau stāvēja pie Aņdželas gultas.
-Tu esi dzīva!
-Kas? Kur es esmu?
Aņdžela neizpratnē vēroja visus.
-AŅDŽELA!
Lexija uzklupa viņai virsū un Aņdžela pasmaidīja.
-Lexij... Kādēļ jūs visi esat šeit?
-Tu neko neatceries?
Vilijams jautāja.
-Vai tad man kaut kas ir jāatceras?
-Itin neko?
-Nuuu, es atceros tikai to kā nokļuvu šeit.
Alex klusībā stāvēja malā un beidzot saņēmās pieiet Aņdželai klāt.
-Sveika.
Viņš pieliecās lai noskūpstītu Aņdželu, bet viņa izrāvās.
-Ko jūs iedomājaties?
-Aņdžel... Tas esmu es... Alex...
-Prieks iepazīties, bet vai šeit ir tā pieņemts ka skūpsta svešiniekus?
Izdzirdot tos vārdus, Alex pagriezās un aizgāja. Lexija aizskrēja līdzi.
-Viņa atceras visus. FUCKING VISUS! Bet mani nē... To kuru mīlēja visvairāk un to kurš sargāja viņu tik stipri kā neviens... Kā pie velna tas ir iespējams, ka viņa mani neatceras?
-Varbūt tikai tagad... Alex nomierinies. Tici man, tas vienkārši ir īslaicīgs smadzeņu satricinājums. Paskaties cik viņa daudz ir izcietusi. Varbūt labāk priecājies ka viņa ir dzīva un pašreiz tevi neatceras.
-Zinu Lexij... Bet tā pat, ja nu tas ir uz visu mūžu... Ja nu viņa tāda paliek uz visu mūžu? Ja nu mēs esam svešinieki... Uz mūžu?...
-Alex nomierinies. Tev vajag atslābināties, es parūpēšos par viņu. Apsolu.
Atbildot ar klusumu, Alex aizlidoja prom un lika noprast, ka Lexijas ideja tiešām nebija tik slikta. Tikmēr daudzi vēroja un runāja ar Aņdželu. stāstīja visu, taču Aņdželu tas īsti neinteresēja. Viņas acu skaties piederēja vienam...
-Ei, Lexij? Kā to jauniņo sauc?
Lexija novēroja Aņdželas skatienu un nebildusi ne vārda, devās meklēt Alexu.

Tu zini, ka tev patīk.

-Džeimss, tu zini ka neesmu jau labu laiku izklaidējusies un pirmkārt, šī mājās sēdēšana man jau krīt uz nerviem.

-Zinu, mazā, bet tiešām tev vajag iziet tieši šonakt?

-Esmu noilgojusies pēc labas mūzikas, apsolu ka ilgi nebūšu prom... Un ja pat būšu... 

-Un ja pat būsi?

-Tu tā pat sen gulēsi, heh.

*Skaļi aizcērtas durvis*

-Un tu atkal esi prom...

Gāju pa ielu un dzirdēju katru savu soli. Un ja jautājat, kas es esmu, tad skaidrs ir viens... Nekas labs.

-Sveicināti.

Iegāju klubā un jau sāku just kā mūzika sāk valdīt pār manu ķermeni. Un sapratu, ka ne tikai mūzika.

-Mistika, tu atnāci...

Saķēris mani un pievilcis sev tuvāk, tu ierunājies.

-Vai tad man bija kāda izvēle?

-Īsti nezinu...

Apgriezos pret tevi un sajutu tavu ķermeni pilnībā. 

-Tu nekad nemainies... Mistika...Tas pats kārdinošais ķermenis, apburošās acis un tās lūpas.. Mmm...

-Varbūt tā, pat ir labāk.

Tu saķēri manu roku un aizvedi uz V.I.P. zonu. Iekārtojos dīvānā un paprasīju martini.

-Man teica ka, esi jau visu paveikusi.

-Itkā... Tagad gaidu tikai samaksu.

Tu uzkāpi man virsū, paņēmi manu martini, noliki uz galda un teici:

-Tiešām domāju ka maksāšu tev, par pāris līķiem?...  Mistika... Tu nekad nemainies, vienmēr paliec tik STULBA.

Piecēlos, iemetu viņu otrā dīvānā, uzliku kāju un izvilku ieroci.

-Dārgumiņ, tavā vietā es nespēlētos ar mani. Atkārtoju pēdējo reizi, KUR IR NAUDA?

-Neesi, naiva. Novāc ieroci.

-Piķi iedod.

-Kāju novāc.

-Ak dievs, kā tu man uz nerviem krīti.

Paskatījos uz viņu un nospiedu ''gaili''. Sakārtojos un iečukstēju viņam ausī: 

-Ar tevi sekss bija labs, žēl kad dēļ vienas muļķības nākas tevi pazaudēt.

Un aizgāju...