Angel & Devil 12.DAĻA (Uguns spārni)

Man bija ļoti bail, šķita kad tās nu ir beigas tāpēc kā pēdējos vārdus pateicu:

-Alex, Es tevi mīlu....

Pēkšņi sāku just tādu kā dedzināšanu. Tā tik ļoti sāpēja kad sāku kliegt. KUR IR ALEX?! Viņš mani neglābs? Viņš mani pametīs te mirstam? Ahh... Un vēl tās sāpes mugurā. Kas tas ir?

-Tu esi Vilks un Vilki nelido.

Andžela pie sevis nomurmināja. Tad pēkšņi es atcerējos vārdus ko Alex man teica. 

''Tu nelido, tā ir tikai burvestība...'' 

Bet kas bija tālāk? Es atceros kad viņš vēl kaut ko teica... Kaut kas par burvestība.

Burvestība ir mūžīga? Burvestība darbojas tikai tad kad esmu ar viņu kopā? Ko viņš īsti teica? Burvestība... Burvestība...

-Burvestība darbojas tikai uz laiku! Jā tieši tā viņš teica!

Es biju tik priecīga, taču tad atcerējos par savu tuvo nāvi. Kur ir Alex? Viņš ir tāds kretīns! Pamest mani vienu nāvē! Par ko viņš domā? Un vēl tās sāpes mugurā. Ak kā sāp, bet arī kasās!

Kad es sniedzos pie muguras, es uzreiz atrāvu pirkstus:

-Au!

Man bija tāda sajūta kad kāds būtu iekodis pirkstos vai arī tos pielicis pie uguns. Es grasījos atkal skarties klāt mugurai, bet notika tā pat. Nevar taču būt kad man mugura ir liesmās? Bet varbūt var...

-Aleex!

Klusums neviens neatbildēja... Sāku jau domāt kad patiešām mirstu, kad patiešām viņš ir mani pametis... 

Man bija sajūta kad viss ķermenis deg. Es nekur neredzēju liesmas, taču sajūta bija tāda kad es būtu iekritusi ugunī un tagad tas mani dedzina. Es vēlreiz iekliedzos: Alex! Taču neviens man neatbildēja. 

Bet kaut kas šķita nepareizi. Es nejutu kad krītu un es nejutu sāpes mugurā, tā arī vairs neniezēja... Vai tas var būt... Vai tiešām es... Nē, nē tā nevar būt... Es lēnām atvēru acis un... 

-Es lidoju? 

Es biju tik ļoti pārsteigts kad ieraudzīju debesis zem kājām un pats labākais es tajās nekritu... Vai tiešām, vai tiešām es lidoju! Nē, tas noteikti ir Alex kas mani tur. Taču Alexa nekur nebija... Ieraudzīju netālu ezeru. Tas bija tik skaists. Ūdensrozes visās krāsās. Melnas, zilas, sarkanas un vēl daudzas citas. Es ieraugot skaistās ūdensrozes mazliet nobrīnījos, jo ļoti labi zināju kādas uz pasaules bija ūdensrozes un neviena nebija melna vai zila... Tas bija tik jocīgi, taču man šī vieta ļoti patika tāpēc izlēmu nolaisties. Es piegāju pie ezera lai padzertos. Aizvēru acis, notupos un rokas ieliku ūdenī. Ūdens bija atsvaidzinošs. Kad atvēru acis paskatījos savā atspulgā kas rēgojās ūdenī un no bailēm salecos.

-Tā...tā...

Man raustījās valoda. Es ieraudzīju sev uguņojošus spārnus. Tie bija skaisti, taču ļoti baisi. 

''No kurienes tie?''

Es pie sevis domāju. Negribēju ticēt kad šī visa ir īstenība.

-Noteikti sapnis...

Es pie sevis atkārtoju. 

-Tas noteikti ir sapnis...

Es atcerējos ko man mamma bija teikusi kad biju maza:

''Ja gribi pamosties, tad ieknieb sev un uzreiz attapsies gultā'' 

Es uzreiz to atcerēdamās iekniebu sev rokā un aizvēru acis. Pēc trim sekundēm lēnām vēru vaļā, cerēdama ieraudzīt sev blakus Alexu. Bet ieraudzīju ezeru ar burvīgajām ūdensrozēm... Ak... Kas ar mani notiek?... Vai kāds šajā visumā man var paskaidrot kaut ko?.... Man ir apnicis baidīties, apnicis uztraukties... Nu lūdzu... Kāds...

-Sveika.

-Kas? Kas to teica? Uhh... Man jau rādās...

-Hehe... Tev nekas nerādās, to teicu es.

Es pagriezos uz ieraudzīju, ļoti skaistu meiteni. Viņai bija gara gara melna kleita ar sarkanām svītrām. Viņa rokās turēja melnu un sarkanu ūdensrozi un viņai matos bija vairākas rozes.
-Akk... Piedod... Sveika.
-Sveika ko tu šeit dari? Šeit neviens nav rādījies jau labu laiku...
Meitene paskatījās man acīs un pasmaidīja.
-Emm.. Nuuu.. Kā lai pasaku.. Es šeit nejauši nonācu... Piedod ja iztraucēju varu doties uzreiz prom.
-Nevajag, tu mani nemaz neiztraucēji.
Meitene atkal pasmaidīja.
-Vai nav skaistas?
Meitene paskatījās uz ūdensrozēm.
-Jā, tiešām ļoti skaistas. Atvaino bet kā tevi sauc?
-Piedod, Es esmu Ūdensroze.
-Prieks iepazīties, mani sauc Andžela.
-Jauks vārds, Andžela..
-Jāa... Man arī patīk tavs, bet kāpēc tu šeit esi viena?
Ieraudzīju kad Ūdensrozes smaids paliek mazāks.
-Nu, redzi man nepatīk cilvēki...
-Cilvēki?
-Nu dēmoni es gribēju teikt.
-Bet kāpēc? Tu taču pati esi tāda.
-Jā, esmu, bet ...
Meitene piegāja pie ezera un pavicināja ūdensrožu pušķi rokās.
-Viss sākās tā...
Viņa sāka stāstīt kādu stāstu: Es biju iemīlējusies kādā dēmonā, viņa acis bija tik sarkanas kā sarkani dimanti un lūpas maigas kā zīds. Mēs abi viens otrā bijām neprātīgi iemīlējušies. Abi nolēmām apprecēties, pie šī te ezera. Es biju tērpta melnā kleitā ar sarkanām svītrām un rozēm matos. Viņš bija tik skaists... Viņam mugurā bija melns uzvalks un sarkana roze augšējā kabatā. Mēs jau gatavojāmies teikt ''Jā'' vārdu viens otram, bet tad uzradās mans tēvs. Viņam nekad nebija paticis man mīļotais. Viņš sagrāba viņu aiz rokas un pielaida manam mīļotajam uguni. Es kliedzu un teicu lai tēvs pārstāj, taču tad pamanīju kad viņš jau vairs nebija pie tēva rokas... Viņš izgaisa...
-Ak... Un no tā brīža tu vēl ar vien gaidi viņu te?
-Jā... Gaidu un gaidīšu...

Turpinājums Sekos...