-Andžela?! Andžela?!
Es pamodos. Es ieraudzīju man blakām Alexu.
-Alex! Tu esi šeit!
-Protams Andžela, es vienmēr esmu šeit.
Viņš pasmaidīja un nobučoja man pieri.
-Es domāju kad tev laiks būtu celties.
-Tu man nekad neesi teicis kad man ir laiks celties.
-Nu varbūt arī, bet es gribu tev izrādīt elli.
-Ak tā...
-Neuztraucies, nekas slikts nevarēs notikt.
Viņš pasmaidīja un teica:
-Es tevi gaidīšu ārā pie durvīm.
-Labi.
Alex grib man izrādīt elli. Nevar būt! Viņš tiešām spēj mani nomierināt, taču es jūtu kad viņam ir kas vēl padomā. Es viņu neesmu redzējusi tik priecīgu un tomēr ja viņam ir kas padomā tad tas noteikti ir kas īpašs. Biju mazliet satraukta, taču ļoti gribēju zināt kas Alexam padomā.
-Kā jau parasti burvīgi izskaties.
-Paldies.
Es pēkšņi nosarku, man neviens nebija ko tādu teicis.
-Nāc!
-Kur?
-Tad jau redzēsi.
Mēs tik gājām un gājām, šķita kad mēs mūžīgi iesim.
-Aizver acis.
-Kāpēc?
-Neko nejautā vienkārši, aizver acis.
Es aizvēru acis un Alex mani cieši saķēra.
-Atver acis.
Es paskatījos un mēs lidojām. Bet tad pēkšņi viņš mani palaida.
-Alex! Nē, Alex! Ko tu dari? Nelaid mani vaļā!
Es kritu un aizvēru acis. Es negribēju skatīties, jo man bija bail, bet pēkšņi sāku domāt kad kaut kas nav īsti kārtībā. Es paskatījos uz leju. Es turējos gaisā.
-Kā patīk?
-Bet, bet, bet kā? Es taču esmu pelēkais vilks un vilki nemāk lidot.
-Viss ir iespējams!
Alex man pielidoja klāt un saķēra ai rokas.
-Nāc!
Viņš mani aizveda līdz kādai ļoti skaistai vietai. Tā bija pasakaina.
-Atlaid, es pati gribu!
-Labi, taču uzmanies. Sākumā tas nevar šķist diezgan viegli.
Bet man tas šķita tiešām ļoti viegli. Es vicināju spārnus un lidinājos apkārt Alexam.
-Hmh.. Tu ātri mācies.
Alex iesmējas un pielidoja man klāt. Es atcerējos kādu skaistu vietiņu kur es lidoju kad biju eņģelis.
-Nāc, es gribu tev ko parādīt.
Alex man sekoja. Mēs nolaidāmies uz zemes.
-Skaisti ne?
-Tiešām ļoti skaisti. Bet kā tu zini šo vietu?
-Kad biju mazāka parasti uz šejieni lidoju. Bet visbiežāk kad biju uz kādu dusmīga.
Es piegāju tuvāk pie Alexa un viņu apskāvu.
-Paldies, kad tu man esi. Es nezinu ko es bez tevi varētu izdarīt.
Alex paskatījās man acīs un grasījās noskūpstīt, bet tad..
-Alex!
-Alex, vecīt ko blandies ar skaistām meitenēm?
Es paskatījos uz Alexa un saķēru viņa roku.
-Viss kārtībā, tie ir tikai mani draugi.
Alex man iečukstēja.
-Ko jums vajag?
-Ha, gājām tevi meklēt.
-Jā, Kara pēc tevis jautāja.
-Uhh... Ko viņai vajag?! Un jūs taču zināt kad man ir pilnīgi vienalga par viņu!
Kas ir Kara? Alex kaut ko no manis slēpj? Uhh... Sāku jau uztraukties, cerams viņa Alexam nekas nav.
-Lai nu kā, mēs nodosim viņai ziņu kad tu blandies ar citām skaistulēm.
-Ha, Ha, Ha.
Alexa draugi aizgāja prom. Es tūlīt jautāju Alexam:
-Kas ir Kara?
-Viena meitene kas mani grib.
-Kā to saprast ''grib''?
-Nu redzi viņa ir tāda kā ielene. Viņa pārguļ itin ar visiem, taču es viņai to neesmu ļāvis.
-Tad labi. Man jau šķita kad jums ir kas nopietns...
-Tiešām nekā starp mani un karu nav vari neuztraukties.
Alex pasmaidīja un aizlika aiz auss matu šķipsnu kas bija uzkritusi man uz sejas.
-Kā viņi tika pie mums? Viņi taču nemāk lidot, maki tikai tu.
-Un nu jau arī tu. Viņi ir zirnekļi, viens melnais, otrs sarkanais.
-Skaidrs...
Es apsēdos uz šūpolēm kas bija kokā un mazliet šūpojos. Alex stāvēja atstutējies pret koku. Es pēkšņi uzšūpojos augstāk un šūpoles nokrita. Es arī kritu, es kritu tik ātri kad nespēju pavicināt spārnus.
-Alexxxx...
Es redzēju kā Alex metās mani glābt un lidoja man pretī taču es kritu pārāk strauji. Lai arī cik ātri Alex lidotu viņš netika man līdz. Es sāku raudāt un ļoti baidījos.
-Alexxxx...
Man bija ļoti bail, šķita kad tās nu ir beigas tāpēc kā pēdējos vārdus pateicu:
-Alex, Es tevi mīlu....
Turpinājums Sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru