Angel & Devil 13.DAĻA (Vilijama parādīšanās)

Diena ritēja uz beigām, bet no Alexa nebija ne ziņas. Vai tiešām viņš ir mani pametis? Vai varbūt meklē? Es cerēju kad viņš mani atradīs un mēs atkal būsim kopā.

-Kāpēc tu raudi, Andžela?

Ūdensroze ierunājās. Laikam pamanīja manas asaras.

-Es neraudu… Skropsta acī iekrita…

-Ak… Emm…

-Kas?

-Andžela es pazīstu īstas asaras un šīs ir īstas.

Es tik ļoti negribēju runāt ar Ūdensrozi, bet kā parasti izdvesu:

-Man viss ir labi!

-ANDŽELA, BEIDZ!

Ūdensrozes balss momentā mainījās. No cēlas dāmas uz asinskāru dēmonu. Viņa kļuva tik baisa, kad gandrīz no kājām nokritu. Lēnām viņas melnās, tumšās acis kļuva parastas un bargā balss-jauka.

-Piedod, lūdzu piedod…

Es nevarēju parunāt. Tagad tikai sāku saprast kad neko daudz par dēmoniem es nezinu…

-Andžela, lūdzu, lūdzu piedod. Es negribēju tevi biedēt…

-Tu, tu, tu … Es… e…

Nāc es tev palīdzēšu piecelties. Apsolu kad nedarīšu pāri.

Ūdensroze pienāca pie manis klāt un pasniedza roku, bet es uzreiz “izmetu”:

-Nē, nevajag. Es pati!

-Ja tu tā vēlies.

Ūdensroze pagriezās un devās prom.

-Pagaidi, kur tu?

-Andžela, nāk nakts. Es došos pie miera. Man šķiet tev arī jādodas atpūsties.

-NĒ! Es nevaru!

-Dari kā zini. Atceries, prāts meklē piemērotāko, bet sirds-vajadzīgāko…

Un Ūdensroze aizgāja. Sāka satumst, bet no Alexa nebija ne ziņas. Es sāku domāt par Ūdensrozes vārdiem un iemigu…

Andželas Sapnis

-Andžela, kur tu esi?

-Aaaa… Palīgā… Andžel!

-Prāts meklē piemērotāko, sirds-vajadzīgāko…

Es pamodos, bet atrados vēl ar vien kur biju.

-Alex…

Es sāku raudāt, tik stipri kā nekad.

-Lūdzu neraudi…

Es jau grasījos uzbļaut lai iet prom, bet sapratu kad tā nav Ūdensroze. Es paskatījos augšup un ieraudzīju viņu!

-K… k…. KO TU ŠEIT DARI?!

-Andžela, nebaidies. Es tev pāri nedarīšu.

Vilijams, tas bija Vilijams… Dēmons no kura es visvairāk baidījos…

-Andžela, uzticies man!

-TEV?! Tu gribi lai uzticos TEV?! Pēdējo reizi kad es tevi satiku tu gribēji mani nogalināt!

-Andžela, es tevi negribēju nogalināt…

-Kā tad! Ko tad tu gribēji?!

-ES TEVI GRIBĒJ UN GRIBU!

Tie vārdi iedūrās kā duncis sirdī (kaut gan man tādas jau labu laiku nebija). Alexam bija taisnība, viņš mani gribēja un… un… grib… Es nezināju ko darīt un sapratu ir īstais laiks lai bēgtu!

-Tu no manis neaizbēgsi! Esmu visātrākais!

Lieliski, viņš ir gepards! Vai KĀDS man to nevarēja pateikt ātrāk???

-Skaidrs, Rozā Gepards!

Ar ļaunu smīnu uzsmaidīju Vilijamam.

-Asprātīgs joks, bet nē. Esmu Zelta Gepards. Cēls un Varens!

Cēls un Varens… Es tā neteiktu viss… Ja viņš būtu varens, tad Alex būtu… Nē, es to neteikšu…

-ANDŽELA, SPĀRNI!

Ūdensroze iebļāvās. Pareizi man ir spārni, Uguns spārni!

-Atā, Vilijam. Tiksimies citreiz!

Es apstājos un palaidos gaisā, bet Vilijams pieskrēja un saķēra manu kāju.

-NĒ, laid vaļā!

Viņš stipri pavilka un tagad viņš bija man virsū. Viņš pieskārās manām lūpām un tās noskūpstīja. Sajūta nebija kā skūpstītu Alexu, bet gan kā kādu kas ir bučojis jau daudzas…

-BEIDZ! LAID VAĻĀ!

Es tikai bļāvu, bet viņš saķēra manu muguru un ar nagiem tai pārvilka pāri.

-AĀĀĀ….

Sāpes bija neizturamas. Es kliedzu un kliedzu. Ieraudzīju kad no manas kleitas ir palikušas tikai skrandas. Vilijams grasījās vilkt nost kreklu, bet tad parādījās Alex.

 Turpinājums Sekos...