-Lūkass… Es…
Es gribēju kaut ko
pateikt, bet nezināju ko. Lūkasa brīnumainās acis lūkojās manī un gaidīja kad
pabeigšu savu teikumu.
-Lūkass… Kas… Kas tu
esi?...
Lūkasa skatiens kļuva
savādāks, viņa acis… Tās bija sarkanas un mirdzēja kā dimanti… Tās mirdzēja kā
Alexa acis… Alex! Ak, Alex… Ko es viņam teikšu? Ko es teikšu par Lūkasu? Ak…
-Tagad tu redzi kāds
es esmu. Pa pusei dēmons, pa pusei cilvēks…
Lūkasa teiktais mani
iztraucēja un pagāja kāds laiciņš kamēr es sapratu par ko viņš runā.
-Bet kā tas iespējams?
-Daudzi dēmonu dzerot
manas asinis, ielaida netīšām indi asinīs un es tā arī lēnām kļuvu par mirstīgu
dēmonu…
-Tu gribi teikt kad
esi tāds kā mēs, bet tikai nomirsi?
-Jā, bet asinis un
spēks man vēl ir kā cilvēkam. Es ēdu cilvēku pārtiku un esmu tik pat vājš kā
visi citi cilvēki…
Tas bija tik jocīgi,
manā priekšā atradās dēmons kas nomirs, nevis paliks mūžīgs kā visi parastie
dēmonu. Es sapratu kādēļ viņš šo visu pārcieš, kādēļ viņš ļauj dzert savas
asins… Viņš ir savādāks kā citi cilvēki un tādēļ viņš nevienam tur nepatīk, bet
šeit, šeit dēmoni viņam atļauj dzīvot un pieņem viņu tādu kāds viņš ir, taču ar
norunu kad atļaus dzert parastajiem dēmoniem savas asinis…
-Tad… Nu… Tev arī
ģimenes vairs nav?...
Lūkass novērsa
skatienu un paskatījās uz savām rokām.
-Jā… Viņi domāja kad ir
apdraudēti un pameta mani…
-Piedod, bet kā to
saprast apdraudēti?
Lūkass paskatījās mani
ar tādu skatienu kad gribētu pateikt “Tu
to nezini?’’.
-Manas asinis ir
visgardākais ko kāds dēmons ir dzēris. Un dēmoni ir gatavi darīt visu lai tās
nobaudītu.
-Bet… Emmm…
-Tu esi īpaša…
Šie vārdi… Tie man jau
krita uz nerviem, nu labi bija jauki to dzirdēt, bet kādas simts reizes, aaaa….
-Andžel, tu dzer manas
asinis un baudi to tik ļoti kā neviens cits. Tu mani gribi!
Tie vārdi… Tie vārdi “Tu
mani gribi”, tie iedūrās kā duncis dēmona dvēselē…
-Lūdzu… Lūdzu nesaki
to vairs nekad…
Es nokritu ceļos un ar
asarām acīs, lasīju visus stikla gabalus kas mētājās uz grīdas.
-Nedari to, tev tas
nav jādara. Dod roku!
Lūkass padeva roku un
es pieķēros, lai pieceltos. Kad biju piecēlusies Lūkass mani pievilka pie sevis
un izdarīja to ko iepriekš. Es nepretojos un labprāt izjutu viņa smaržu, asiņu
smaržu…
-Nedari to…
Lūkass noslaucīja
manas asaras un gribēja mani noskūpstīt, bet es pagriezos un pa taisno gāju uz
virtuves izeju, taču kaut kas man lika sirdij apstāties… Pie durvīm atstutējies
stāvēja Alex! Ja nu viņš to visu ir redzējis? To visu kas šēit notika? Ak… Jau
atkal esmu iekūlusies nepatikšanās! Sāk šķist kad tā ir jau mana profesija!
-Sveiks!
Centos pēc iespējas
platāk pasmaidīt un tēloju tā, it kā nekas nav noticis.
-Sveika, dārgā.
-Amm... Umm… Ko tu
šeit dari?
Atkal stulbi
pasmaidīju.
-Nācu tevi meklēt.
-Ouu… Nu tad… Amm…
Atradi!
Stulbi iesmējos.
Pamanīju kad Alex mani uzmanīgi novēro un kādu brīdi kārtīgi vēroja Lūkasu. Ar
izmisumu gaidīju kad Alex sāks jautāt par asiņaino grīdu un stikliem, bet nekā
viņš tikai vēroja Lūkasu un Lūkass atbildēja ar tik pat draudīgu skatienu.
Ieraudzījis skatienu Alex pārstāja vērot Lūkasu un atkal pievērsās man.
-Es no rīta pamanīju
kad nebiji gultā, tāpēc pārbaudīju vannas istabu, bet tur tevis arī nebija.
Iedomājos kad atnāci brokastīs un aizgāju uz virtuvi.
-Ak, tā… Nu skaidrs.
Kā šodien gāja medībās?
Centos izdomāt citu
sarunas tematu, bet šķita Alex manī vispār neklausījās jo atbildēja:
-Tas ir tas zēns? No
kura tu dzēri asinis? Vai tas ir viņš?
Es neko neatbildēju,
bija ilgs klusums līdz ko virtuvē ienāca kāda sieviete un sāka tīrīt sakaltušās
asinis. Alex uz mani paskatījās un es sapratu ko viņš ar to skatienu gribēja
pateikt, tāpēc kā viņš sāka iet es viņam sekoju. Visu ceļu mēs nerunājām un šoreiz
šķita kad esmu lielās, lielās nepatikšanās…
Turpinājums Sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru