Tas viss, tas viss man
šķita jocīgi… Alex man nebija neko teicis un pats baismīgākais bija tas kad no
Lūkasa nebija ne ziņu. Es nepārtraukti par viņu domāju un dažreiz pat šķita kad
dzirdu viņa doma… Ja nu kas ar viņu ir atgadījies? Ja nu viņš… Nē tā nevar būt!
-Tu par viņu domā?!...
Es pagriezos un
ieraudzīju Alexu pie durvīm.
-Kas “viņš”?
-Tu labi zini par ko
es runāju!
Es klusēju, bet
sapratu par ko iet runa.
-Andžela, viņš ir ļoti
bīstams tips. Ja kaut kas notiks man būs jācīnās ar viņu! Vai tu to saproti?!
Alex vienā mirklī
kļuva dusmīgs.
-Nē… Piedod, bet nē…
Es klusi pie sevis nomurmināju.
-Andžela, tev ir
jāsaprot kad viņš ir stiprāks par mani!
Pēkšņi šķita kad
pilnīgi uzliesmoju un sāku kliegt uz Alexu.
-VIŅŠ?! VIŅŠ IR TIKAI
CILVĒKS, PARASTS CILVĒKS!
-Heh, šķiet tavs
kompanjons tev neko nav pateicis.
Alex jutās ļoti
uzjautrināts un viņš sejā parādījās ļauns smaids.
-Andžela, viņš vairs
nav cilvēks.
Tie vārdi, tie vārdi
mani apklusināja… Vai Alex viņam kaut ko ir nodarījis?...
-Viņš tagad ir dēmons,
īsts dēmons.
-Bet, bet kā tas
iespējams?
-Tu viņu pārvēti!
Man bija tāda sajūta
kad zemes zem kājām nebūtu, kad es kristu, kristu kaut kur bezgalīgi, tikai
nezinātu kur…
-Es… Es vēlētos, es
gribētu aiziet uz virtuvi…
Alex uzmeta man
skatienu un pagāja nost no durvīm. Kad tās atvēru pagriezos atpakaļ lai viņam
atvainotos par kliegšanu, bet viņa istabā vairs nebija. Pēc kāda brītiņa biju
virtuvē. Paņēmu asins pudeli un mazliet apceptu gaļas gabalu (šķiet kad
liellopa). Uzmetu skatienu uz grīdas kas vakar bija vienās asinīs un stikla
lauskās, taču šodien tā laistījās un nekas neliecināja par to kas šeit bija noticis.
-Čau, Aņdži!
-Ak, tā esi tu. Čau,
Lexij!
-Jap, tā esmu es! Alex
teica kad netiek ar tevi galā. Ko tad tādu esi izdarījusi?
Lexija paskatījās uz
mani un pasmaidīja.
-Neko īpašu…
-Ja tas būtu nekas,
tad viņš būtu ar tevi ticis galā, kā ar visām citām!
-Un kuras tad ir tās
visas citas?
Iesmējos.
-Nu labi, pārspīlēju!
Tikai ar vienu.
-Nu tad tā laikam esmu
es.
-Nē, taču! Tu viņam
esi otrā, bet pirmā bija Ūdensroze. Tev taču Alex ir par viņu pastāstījis?
Ūdensroze, biju jau
par viņu piemirsusi. Bet kāds gan sakars viņai ar Alexu?
-Es viņu pazīstu.
-Laikam tu viņam
tiešām daudz nozīmē, kad viņš pat ir tevi iepazīstinājis ar savu bijušo līgavu.
-KO?! Ūdensroze ir
viņa topošā sieva?
-Bijusī.
Varēja saprast kas
Lexija ir Alexa māsa, jo abi bija ļoti līdzīga. Arī viņa iesmējās, bet es īsti
nesapratu par ko.
-Sveikas, meitenes!
-Čau, jauniņais!
Lexija novērsa no
manis skatienu un pievērsa to kaut kādam jauniņajam. Pamanīju kad viņas sejā
bija tikai un vienīgi viņas koķetējošais smaids.
-Andži, paskaties cik
jauniņais ir smuks. Īsts gardumiņš!
Lexija man iečukstēja
ausī un es uzreiz pagriezos lai ieraudzītu to apburošo kumosiņu, bet laikam
viņš jau bija aizgājis un tā vietā es ieraudzīju tikai Lūkasu.
-Sveiks, Lūkass. Esi
beidzot aizgājis uz sporta zāli?
-Hah, asprātīgs
jociņš, Aņdž. Tu jau laikam tagad zini kad esmu dēmons.
Ak, kā gan es to
varēju aizmirst.
-Tu pazīsti jauniņo?!
Paklau kundzīt, tu pārāk daudz zini, piesargies kad kāds dēmons tevi vēl
nenokodīs!
Lexija klusā, bet
muļķīgā balsī man to teica.
-Ja tu vien zinātu kā
es to visu negribētu zināt…
Visu laiku centos
neskatīties Lūkasam acīs, bet tas nepavisam neizdevās, jo mūsu acu skatieni
vairākas reizes saskārās.
Turpinājums Sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru