Viņa skūpsti, kodieni,
pieskārieni… Tā vien šķita kad esmu kaut ko salietojusies. Bija sajūta kad viss
riņķoja tikai un vienīgi ap viņu, ap Alexu. Viņa kodieni man šķita kā
narkotikas, man patika kad viņš sūca manas asinis, man tas viss patika! Es
gribēju vēl, bet viņš pārstāja…
-Lūdzu… Lūdzu, nē…
Dari tā vēl, lūdzu…
-Nevaru, es nevaru.
-Kāpēc?
-Tu vari nomirt… Tu
neesi neko ēdusi… Tev ir jāpaēd.
Es gribēju kategoriski
iebilst, bet sapratu kad viņam ir taisnība. Negribēju uz sava kapakmens redzēt
uzrakstu:
“Andžela, Kritušais Eņģelis. Zaudēja dzīvību seksa laikā.”
NU, nē. Tādu uzrakstu
es tiešām negribēju, tāpēc piecēlos un noskūpstīju Alexu, bet tad aizgāju
gulēt.
Bija rīts! Biju labi
izgulējusies un mugura nesāpēja. Alexa nebija, bet ieraudzīju rozi ar zīmīti.
“Dārgā, es būšu atpakaļ kad būsi pamodusies.’’
-Tu nokavēji…
Roze bija ļoti
skaista. Sarkana un liela. Iegāju vannas istabā. Novilku kleitu un paskatījos
uz muguru. Nebija nekā, kas liecinātu par vakardienu. Viss bija izzudis, tā pat
kā Vilijams… Iekāpu vannā un palaidu siltu ūdeni. Tā tik bija bauda.
-Vai palīdzēt?
-Aaaa…
Tas bija Alex. Viņš
mani pārbiedēja.
-Nekad, nekad tā vairs
nedari!
-Heh, ja tu tā teiksi.
-HA, HA, HA. Ļoti
smieklīgi!
-Piedod. Heh.
-Pagaidi, es tūlīt
saģērbšos. Bet ko tu īsti gribēji?
-Nu… Domāju tev vajag
paēst.
Taisnība, es esmu
izsalkusi, nenormāli un gribu ļoti, ļoti ēst. Satinusies dvielī aizgāju uz
istabu un paņēmu kleitu kas stāvēja uz gultas.
-Tā, tā ir ļoti
skaista.
-Patīk?
-Jā, ļoti patīk.
-Tā ir vēl skaistāka,
kad tā ir tev mugurā.
Tā tiešām bija. Es
piegāju pie spoguļa un uzvilku melnas “laiviņas”. Alexa rokas apķēra mani no
mugurpuses un viņš pieliecās lai iečukstētu man ausī kaut ko.
-Tu esi vienkārši
apbrīnojama…
-Un tu arī.
Es pie sevis noteicu,
bet tā pat sapratu kad Alex mani dzirdēja, jo vārdu vietā man pasmaidīja.
-Iesim?
-Kur?
-Nu uz virtuvi…
-Ak, jā pareizi, biju
piemirsusi.
Gaitenī gandrīz
neviena nebija, ja vien neskaita pāris donoru padauzas. (Meitenes/Zēni kas
labprāt atļauj dzert savas asinis dēmoniem un no tā gūst baudu) Kad iegājām
virtuvē, tur viss izskatījās ļoti skaisti. Pamanīju kādu zēnu kas ielicis galvu
savās rokās neko neteica. Vienīgais ko varēju secināt bija tas kad viņš arī
atļāva dzert savas asinis dēmoniem un iespējams bija transa stāvoklī. Alex
atvēra ledusskapi un izņēma vienu asins pudeli.
-Ņem!
-Kas tas ir?
-Asinis, kas gan
cits?!
-Tu gribi lai es dzeru
asinis? Īstas asinis?
-Nu… Andžela, mēs
dēmoni pārtiekam no tā un tu arī esi dēmons.
Alex atvēra vaļā
pudeli un es uzreiz sajutu tās smaržu. Viņš pasniedz to man un es to izrāvu viņam
no rokām.
-Mierīgāk, manu mazo
dēmoniņ.
Kad pudelē nekā vairs
nebija, sapratu kad jūtos daudz stiprāka nekā agrāk un sajutu tā zēna smaržu.
Asiņu smaržu.
-Viņš, viņš…
-Ja gribi vari izdzert
kādu lāsi no viņa.
Alex paskatījās man
acīs un skaidri un gaiši lika man nodomāt: “DROŠI’’
Es piegāju pie zēna un iekodos tam kaklā. Viņš izdvesa skaņu, bet neko
nedarīja. Kad atlaidu muti no viņa kakla, vairākas reizes piebikstīju viņam un
cerēju ieraudzīt viņa seju. Pirmie trīs mēģinājumi bija izgāzušies, bet
ceturtajā reizē viņš tomēr pacēla galvu un paskatījās uz mani. Redzēju kā viņš
mani vēroja. Sākot no pirkstgaliem līdz matu galiņiem. Beidzot viņš ieskatījās
man acīs. Sapratu kad ir izdevība uzsākt sarunu:
-Sveiks.
Plati pasmaidīju.
-Sveika… Tu esi
jauniņā?
-Tā varētu teikt.
Atkal plati
pasmaidīju.
-Un kas tu esi vai kā tu
tāda kļuvi?
-Nuu… Kā visi saka
esmu Kritušais Eņģelis.
-Kruti! Es arī gribu
būt kā jūs, bet vienīgais ko varu darīt ir būt par tādu…
-Tu taču zini kad vari
nomirt?...
-Jā, bet man tā pat ir
vienalga. Tu esi skaista un jauka.
-Paldies, tu arī.
-Kurš no tiem abiem?
-Abi.
Pasmaidīju un cieši
ieskatījos viņam acīs. Viņš atbildēja ar tādu pašu smaidu un skatienu.
-Andžel, ejam.
Alex ierunājās.
-Tevi sauc Andžela?
-Jā…
-Skaists vārds.
Viņš ieskatījās man
acīs un ar lielām mokām piecēlās kājās, lai iedotu man buču uz vaiga.
-Paldies.
-Par ko?
Šokēti viņam jautāju.
Bet atbildi tā arī neuzzināju. Pēkšņi attapos kad biju ārā no virtuves un ar
Alexu gāju uz istabu. Tas zēns bija ļoti jauks, bet es aizmirsu pajautāt kā
viņu sauc, bet pats jocīgākais bija tas kad Alex atļāva viņam mani nobučot un
pat neizdvesa ne skaņas. Šķiet tas laikam ir kāds kārtējais dēmonu likums, ko
man ir jāzina…
Turpinājums Sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru