Kādu laiku Lexija ar
Lūkasu runāja. Es dzirdēju kad viņi runāja par dēmoniem, eņģeļiem un
vislabākajām ēstuvēm (tā es saucu vietas kur cilvēki atļauj dēmoniem viņus
nogalināt). Es vairāk iegrimu savās domās un lūdzos lai Lexija neaiziet prom.
-Miss, dīvainīt, tev
viss labi?
Lexija ierunājās.
-Jā, viss labi.
Paldies kad apvaicājies.
Pasmaidīju Lexijai.
-Ahh… Bija jauki ar
tevi parunāt, Lūkass, bet man nu jājiet! Jāpalīdz mammai.
-Es nevaru ar tevi?
Satraukumā dzirdot tos
vārdus uzreiz ierunājos.
-Piedo, Aņdž, bet nē.
Zini mātes un meitas vakars.
-Ak… Nu jā, mātes un
meitas vakars. Tie ir svarīgi, tikai žēl kad man vairs tādas nav.
Telpā pēkšņi palika
kluss, bet Lexija ilgi neklusēja.
-Nu labi, man nu
jāskrien. Atā!
-Atā!
-Atā!
Vai šī diena varēja
kļūt vēl sliktāka?! Nu Lexija bija aizgājusi un es atrados telpā ar puisi ar
kuru gandrīz “mīcījos” šajā pašā telpā un vēl ļaunāk, tas viss notika VAKAR!
-Paklau, Lūkass… Par
to vakardienu un par to pārtapšanu… Piedod…
Lūkass uzmeta man
skatienu un vienā acumirklī atradās man tik tuvu kad spēju sadzirdēt viņa elpas
dvaša skaņu.
-Tev nav man jāatvainojas.
Aizmirsti to visu.
Viņš cēli, bet tomēr
maigi man atteica.
-Vakardiena bija mana
labākā diena kādu jebkad esmu piedzīvojis.
Viņš maigi pieskārās
manai sejai lai aizliktu manu matu šķipsnu aiz auss. Bet es uzreiz noņēmu viņa
roku no manas sejas un sāku nopietni runāt:
-Lūkass tev ir
jāsaprot kad es nebūšu, nekad nebūšu tā kas ir gatava izģērbties asiņu pilnā
virtuvē un vēl pie tam priekšā puisim kuru pazīstu tikai dažas dienas. Tas kad
vakar notika, bija pavisam kas cits un tas nenozīmē kad mūsu attiecības ir kaut
vai mazliet mainījušās, bet tagad es nezinu vai tevi mīlu… Vakar tu biji kas
cits, tu biji cilvēks un es to cilvēku mīlēju, bet…
-Andžela, es esmu tas
pats kas biju! Tas pats Lūkass kuru tu mīleji!
-Nē, tā nav! Tu neesi
tas pats kas biji!
Lūkass saķēra manu
roku un cieši skatījās man acīs.
-Es tevi saprotu, tev
šķiet kad kā dēmons esmu pavisam cits… Vai mēs vismaz nevaram sākt visu no
jauna?
-Piedod, bet nē… Man
vajag laiku…
Viņš lēnām atlaida
manu roku un kā migla izzuda…
Turpinājums Sekos....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru