Es aiz laimes gribēju
piecelties un noskūpstīt, bet nevarēju. Vēlējos iesaukties “Alex, es tevi ļoti
mīlu…’’, bet nespēju. Man tik ļoti sāpēja, visvairāk man sāpēja mugura un es
sāku just kā brūces dzīst un mati tām līp klāt. Vienīgais ko varēju pateikt
bija:
-Alex…
Viņš ieraudzīja mani,
bet ātri novērsa skatienu un pievērsās Vilijamam. Es ieraudzīju viņa acīs bēdas
un skumjas, viņš nevarēja man ieskatīties acīs, jo jutās dusmīgs uz sevi, tāpēc
kad neieradās laikus un tāpēc kad redzēja mani vienu asinīs…
-TU!
-Alex, cik jauki tevi
atkal satikt.
Ieraudzīju kā Alex
gribēja uzliesmot kā agrāk, bet nespēja.
-Alex, Alex... Kā gan
tu varēji tā izrīkoties. Nemeklēt savu mīļoto.
-Nemeklēt!? Es viņu
meklēju dienu un nakti! Es neesmu ne ēdis, ne gulējis!
Paskatījos uz Alexu un
viņš aši uzmeta man skatienu, bet turpināja skatīties Vilijamā.
-Laikam tad esi ļoti
vārgs. Es tavā vietā būtu mazliet apēdis kādu muļķa cilvēku vai izsūcis mazliet
asiņu.
-Manā vietā?!
Alex vai traks palika
no dusmām un vienā mirklī uzliesmoja.
-TU, TU ESI VIENĪGAIS
KO NESPĒJU TIK ĻOTI CIEST! ES TEVI TAGAD LAPRĀT NOGALINĀŠU!
Alexa balss bija ļoti
nikna, viņš liesmoja un runāja nikni! Alex sagrāba Vilijamu un taisījās viņu
aizdedzināt, bet Vilijams pēkšņi iebļāvās:
-Viņa par tevi neko
nezina! Un kā tu zini kad viņa tevi vispār mīl?!
Nu Alex kļuva ļoti
nikns un aizdedzināja Vilijamu, bet viņš izspieda pēdējos vārdus un uzkliedz
man:
-Andžela, ehh… Paprasi
viņam kā viņš… uhh… zaudēja savu… auu… TĒVU…
Viņš to pateikdams
viena mirklī uzliesmoja un no viņa palicis vairs nekas nebija…
-Tev viss labi?
Alex paskatījās uz
mani, bet acīs vēl negribēja skatīties.
-Un kā izskatās?
-Šausmīgi… Nāc es
vedīšu tevi mājās.
-Tikai uzmanīgi, man
ļoti sāp…
-Protams.
Alex paskatījās un
pasmaidīja, bet smaids nebija ilgs.
-Tu izskaties
briesmīgi… Tu esi vienās asinīs un tava mugura. Ak…
-Lūdzu, tikai nevaino
sevi. Tu neesi pie tā visa vainīgs. Tu mani meklēji dienu un nakti, tu neesi
neko ēdis.
-Andžela, ja viss būtu
tik viegli…
Es neko neatbildēju un
vēlāk visu ceļu mēs klusējām. Es vēroju Alexa seju. Tā pauda vienas vienīgas
skumjas. Es pēkšņi atcerējos ko Vilijams pirms nāves man teica “Paprasi viņam
kā viņš zaudēja savu tēvu…’’, es sāku domāt par to un sapratu kad es tiešām
nezinu kā viņš viņu zaudēja. Tas bija jocīgi, bet kāpēc Vilijams lika man to
Alexam paprasīt? Un kāds sakars man ar to visu būtu? Es centos visu ceļu to
saprast, bet kad bijām ellē Alex
ierunājās:
-Nāc, es tevi
nomazgāšu.
-Es neesmu vairs maza
meitene, lai mani kāds mazgātu.
Es šokēti atraucu.
-Neesi maza, bet
vārga!
Alexam bija taisnība,
es biju ļoti vārga, tik vārga kā tikko dzimis cālēns. Es sapratu kad nedabūšu
viņu nekur prom, ja viņš mani pienācīgi neaprūpēs.
-Nāc, es tevi
aiznesīšu.
-Aiziet es pati varu,
bet tā pat paldies.
Es ieskatījos viņam
acīs un pasmaidīju. Jāatzīst es labāk gribēju lai mani Alex aiznes, jo paiet
bija patiešām grūti. Alex bija ļoti jauks un reti līda manās domās, bet kad
gribēja tad ielīda un man tas pat patika.
-Tu esi vienās asinīs…
-Jā…
-Kā tas viss notika?
-Es gribēju lidot, bet
viņš mani saķēra aiz kājas un parāva uz leju.
-Un kā ar muguru?
-Viņš mani noskūpstīja
un tādā kā transa stāvoklī ielaida savus nagus man mugurā.
-Skaidrs…
Alex pēkšņi apklusa un
neko vairs neteica, bet es nevarēju izturēt to klusumu un pajautāju:
-Kāpēc Vilijams
ielaida savus nagus manā mugurā?
-Redzi tā nekad nav
iepriekš bijis, bet pēdējā meitene kas līdzīgi cieta bija pirms 1000 gadiem
atpakaļ.
-Un kāpēc viņš tā
darīja?
-Viņš ir tādā kā
transa stāvoklī. Kad kādu viņš grib, tad tikai retā izdzīvo. Redzi kad viņš
tevi skūpstīja, viņš kļuva vai atkarīgs no tevis kā cilvēks no narkotikām! Un
šoreiz tu viņam biji tās narkotikas.
-Tātad vairākus
kritušos eņģeļus viņš nogalina, bet dažus grib rupji izvarot?
-Nu kaut kā tā…
-Bet vai tad viņam nav
kāda draudzene vai sieva?
-Viņam bija, bet tā
arī bija kritušais eņģelis.
-Un kas ar viņu
notika?
-Viņš viņu nogalināja.
Man lēnām sāka kļūt
viss skaidrs. Tā tad Vilijams bija izlepis pedofīls. Viņš izvaroja tikai tās
kuras viņam šķita vērtīgas, bet pārējās nogalināja.
-Kāpēc viņš mani
gribēja izvarot, nevis nogalināt?
-Tāpēc kad tu esi
īpaša, Andžela.
Alex pieliecās un
noskūpstīja mani.
-Es tevi mīlu…
Alex man iečukstēja
ausī un es saķēru viņu un pati noskūpstīju.
-Neviens nav mīlējis
tik stipri kā es tevi.
Es paskatījos uz Alexu
un pasmaidīju. Sāpēs bija jau rimušās un Alex uzmanīgi centās atbrīvot manus
matus un kleitu (vairāk jau skrandām līdzīgu kleitu) no brūcēm. Kad viņš to
bija izdarījis viņš nolaizīja man muguru un es uzreiz jutu kā brūces sadzīst.
Viņš noģērba no manis skrandas un pielaida tām uguni, tās uzreiz uzliesmoja. Es
jutos neērti stāvot vienās biksītes un saķērusi rokas ap krūtīm. Viņš pasniedza
man kleitu un lika man to uzvilkt. Tā bija ļoti skaista un es to labprāt
gribēju uzvilkt, bet atcerējos par kailajām krūtīm un uzreiz pateicu:
-Pagriezies!
-Heh, esmu jau
redzējis tavas krūtis.
Viņš likās
uzjautrināts un iesmējās. Tad pēkšņi atcerējos kad mana “kleita’’ ļoti labi
izcēla manas kailās krūtis un sāku justies neērti.
-Ja vienreiz palūrēji
tad jau pietiek!
Es aši pagriezos un
uzrāvu kleitu. Alex paskatījās un noskūpstīja mani.
-Tev ir buvīgs augums!
-Paldies, man to ir
daudzi teikuši.
Viņš saķēra mani un
ielika gultā. Šoreiz skūpsts bija daudz savādāks, tas bija tāds kas liecināja
iekāri pēc manis…
Turpinājums Sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru