Ellē jau biju mazliet
iedzīvojusies, tikai draugu man nebija diez ko daudz. Alex bieži gāja medīt,
bet es vairāk pārtiku no tā kas bija pieejams ellē. Jāatzīst biju jau
aizmirsusi par Eņģeļu padarīšanu un neviens uz mani vairs neskatījās tā kad
gribētu nogalināt. Vienīgais kas krita uz nerviem bija dēmonu zēnu pielīšana,
visi tie svilpieni, skūpsti krita uz nerviem, bet Alex vienmēr sadeva pa seju
tiem kas kaut vai pieskarās man.
-Labrīt!
Kad iegāju virtuvē
pati sevi uzrunāju. Protams neviens neatbildēja, bet es jau arī negribēju lai
kāds atbild.
-Čau…
Kāds atsaucās uz manu
“Labrīt’’, bet to balsi es pazinu. Aši pagriezos kad biju atvērusi ledusskapi,
lai paņemtu kādu asiņu pudeli.
-Tas esi tu, donora
zēns!
-Hmh, tas esmu es. Un
tā esi tu, Andžela.
-Jap. Paklau kā tevi
īsti sauc? Toreiz mūsu saruna ātri beidzās un es nepaspēju tev pajautāt tavu
vārdu.
-Nja, tā laikam bija.
Mani sauc Lūkass. Ar diviem s!
-Prieks iepazīties
Lūkass. Tu manu vārdu jau zini.
Vairāk pasmaidīju.
-Neesmu tev to teicis,
bet tev ir jauks smaids.
-Paldies. Bet tev ir
ļoti skaistas acis.
Tā patiešām bija, viņa
acis bija apbrīnojamas, tādas kā nevienam. Tās bija tirkīza zilas un spīdēja. Tik
skaistas acis es nekad nebiju redzējusi, taču viņa bālā āda … Tā bija tik šausmīga,
es… Es mēģināju noturēt smaidu, bet man neizdevās.
-Kas noticis?
-Nekas, vienkārši es
nespēju, es nevaru noskatīties kā tu ciet no tiem kodieniem…
-Andžel, viss ir labi,
man nekas slikts nevar notikt.
Zēns centās jauki
pasmaidīt, bet pat smaids padarīja viņu nožēlojamāku.
-Lūkass… Nedari to…
-Andžel, es to daru jo
man tas patīk. Man tas sagādā baudu, bet viss lielāko baudu man sagādā tavi
kodieni… Tie ir maigi un patīkami.
-Ak…
Lūkass saķēra mani aiz
rokas un pievilka sev tuvāk.
-Iekodies, es zinu kad
tu to gribi!
Viņš iečukstēja man
ausī un tā bija taisnība, es to gribēju, es gribēju nobaudīt viņa asinis,
gribēju.
-Dari to, es zinu kad
tu to vēlies.
Viņš atkal iečukstēja
un pielika savu kaklu pie manām lūpām. Es sajutu viņa asinis, tik labi sajutu.
Viņa brūces vēl nebija abi sadzijušas un no kādas brūces iztecēja asins pile
kas pieskārās manām lūpām. Es nolaizīju lūpas un sajutu, sajutu to pašu ko
toreiz kad dzēru viņa asinis… Es iekodos viņam kaklā un viņš iešņukstējās.
Asins pudele izslīdēja man no rokām un atsitās ar lielu blīkšķi uz grīdas. Visa
grīda bija stiklos un asinīs un mēs tajos stāvējām, es un Lūkass… Atlaidusi
lūpas un ievilkusi ilkņus paskatījos uz viņu.
-Kāpēc… Kāpēc tu to
dari…
Viņš neko neatbildēja
un cieši skatījās manī. Kādu laiku bija tikai klusums, mēs abi viens otrā
skatījāmies, tik cieši it kā meklētu gaismu, tumsas tunelī.
-Es.. Es…
Lūkass sāka runāt, bet
šķita kad nespēj atrast īstos vārdus.
-Es… Es…
Viņš novērsa skatienu
un paskatījās uz manām lūpām.
-Es… Es vēlētos tevi
noskūpstīt…
Es paskatījos uz
Lūkasu un noskūpstīju viņu. Skūpsts bija savādāks, pavisam savādāks. Viņa lūpas
šķita raupjas un es sajutu viņa asinis. Tā iekāra, iekāra pēc viņa bija ļoti
liela. Vienīgais ko spēju saprast bija tas kad viņš nav tikai Donora zēns kuru
sauc Lūkass, viņš ir kas vairāk... Viņš ir tāds kā es!
Turpinājums Sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru