Mani un Dreika vecāki nebija diezgan laimīgi, kad neuzvedāmies kā cilvēki un bieži kaut kur nozudām, tāpēc nācās dzirdēt diezgan pamatīgu morāli par to kas var notikt ja cilvēki saprastu kad abi esam citādāki. Nācās apsolīt kad nekas tāds vairs neatkārtosies un kad nebūs vairs mistisku izušanu. Visa skola jau bija sapratusi, kad esam kas vairāk par draugiem. Protams dažiem tas šķita jocīgi, jo nesen Dreiku ielidināju skapīšos un mēs abi gandrīz sakāvāmies (Khem, Khem, labi, es gandrīz ar viņu sakāvos), bet lai nu kā, strīdi un nesaprašanas starp mums vairs nebija...
Bija jau nakts un es ar Dreiku klusām ieskrējām mājās, novilkām zābakus un gājām augšā. Abi centāmies nesmieties, grīda čīkstēja un tikt līdz manai guļamistabai šķita gandrīz vai neiespējami.
-Es vairs nevaru.
Dreiks centās, nesmieties kamēr čukstēja.
-Aizveries.
Es arī centos savaldīties kamēr atbildēju pretī.
-Tūlīt jau būsim klāt.
-Tu to teici jau pirms 10 minūtēm.
-Nē, tad es teicu ''drīz''!
-Kāda starpība.
Abi ieskrējām manā guļamistabā un ielecām gultā. Smējāmies diezgan skaļi, bet vēlāk smiekli rimās un Dreiks cieši skatījās manī.
-Deamm... Tu esi tik skaista...
-Deamm... Es zinu!
Es iesmējos un viņš arī. Viņš noskūpstīja mani, bet es atbildēju ar buču uz lūpām.
-Šeit vairs nav jātēlo.
Viņš piebilda, bet es to zināju, man vienkārši patika viņu kaitināt ar bučām, kad viņš gaidīja skūpstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru