Angel & Devil 2.grāmata 1.daļa (Vājās atmiņas)

Bija pagājušas jau vairākas dienas, taču tās vilkās kā gadi...Aņdžela vēl ar vien nekustējās un vienīgais ko Alex spēja dot viņai bija klātbūtne.
-Vai ir kaut kas jauns?
Vilijams ienāca istabā, vērodams Aņdželu.
-Itin nekā... Tāda pati, kā vienmēr...
Alex smagi nopūtās.
-Domā tas palīdzēja?
-Tam vajadzēja palīdzēt!
-Bet ir jau pagājušas vairākas dienas un nekas nav mainījies...
-AIZVERIES!
-Alex, es tikai saku...
Ales piecēlās, aizvēra durvis un kaut kur pazuda. Vilijams vēl palika istabā un ar nožēlo vēroja Aņdželu. Viņa skatiens bija tik auksts, bet tajā pašā laikā dedzinošs.
-Nebiju domājis, ka kādreiz to teikšu, bet... Mums vajag tevi... Kopš neesi Elle ir mainījusies un ne jau labā ziņā...
Pateicis to, Vilijams izgaisa gluži kā Alex. Taču viņam bija taisnība, kopš Aņdželas nāves Ella pa tiešām bija izmainījusies. Visi bija palikuši klusāki, donoru padauzas vairs neviens tik ļoti nemīlēja(varētu teikt, ka viņiem bija aizliegts rādīties Ellē) un... Daudzi baidījās iziet ārā... Šķita ka Elle bija kļuvusi bezspēcīga, uzvarama-tāda kā nekad agrāk.
*Tikmēr Aņdželas istabā*
-Aaaaa...
Aņdžela pamodās un skaļi iekliedzās. Izdzirdot kliedzienu Alex, Vilijams un vēl daudzi citi jau stāvēja pie Aņdželas gultas.
-Tu esi dzīva!
-Kas? Kur es esmu?
Aņdžela neizpratnē vēroja visus.
-AŅDŽELA!
Lexija uzklupa viņai virsū un Aņdžela pasmaidīja.
-Lexij... Kādēļ jūs visi esat šeit?
-Tu neko neatceries?
Vilijams jautāja.
-Vai tad man kaut kas ir jāatceras?
-Itin neko?
-Nuuu, es atceros tikai to kā nokļuvu šeit.
Alex klusībā stāvēja malā un beidzot saņēmās pieiet Aņdželai klāt.
-Sveika.
Viņš pieliecās lai noskūpstītu Aņdželu, bet viņa izrāvās.
-Ko jūs iedomājaties?
-Aņdžel... Tas esmu es... Alex...
-Prieks iepazīties, bet vai šeit ir tā pieņemts ka skūpsta svešiniekus?
Izdzirdot tos vārdus, Alex pagriezās un aizgāja. Lexija aizskrēja līdzi.
-Viņa atceras visus. FUCKING VISUS! Bet mani nē... To kuru mīlēja visvairāk un to kurš sargāja viņu tik stipri kā neviens... Kā pie velna tas ir iespējams, ka viņa mani neatceras?
-Varbūt tikai tagad... Alex nomierinies. Tici man, tas vienkārši ir īslaicīgs smadzeņu satricinājums. Paskaties cik viņa daudz ir izcietusi. Varbūt labāk priecājies ka viņa ir dzīva un pašreiz tevi neatceras.
-Zinu Lexij... Bet tā pat, ja nu tas ir uz visu mūžu... Ja nu viņa tāda paliek uz visu mūžu? Ja nu mēs esam svešinieki... Uz mūžu?...
-Alex nomierinies. Tev vajag atslābināties, es parūpēšos par viņu. Apsolu.
Atbildot ar klusumu, Alex aizlidoja prom un lika noprast, ka Lexijas ideja tiešām nebija tik slikta. Tikmēr daudzi vēroja un runāja ar Aņdželu. stāstīja visu, taču Aņdželu tas īsti neinteresēja. Viņas acu skaties piederēja vienam...
-Ei, Lexij? Kā to jauniņo sauc?
Lexija novēroja Aņdželas skatienu un nebildusi ne vārda, devās meklēt Alexu.

Tu zini, ka tev patīk.

-Džeimss, tu zini ka neesmu jau labu laiku izklaidējusies un pirmkārt, šī mājās sēdēšana man jau krīt uz nerviem.

-Zinu, mazā, bet tiešām tev vajag iziet tieši šonakt?

-Esmu noilgojusies pēc labas mūzikas, apsolu ka ilgi nebūšu prom... Un ja pat būšu... 

-Un ja pat būsi?

-Tu tā pat sen gulēsi, heh.

*Skaļi aizcērtas durvis*

-Un tu atkal esi prom...

Gāju pa ielu un dzirdēju katru savu soli. Un ja jautājat, kas es esmu, tad skaidrs ir viens... Nekas labs.

-Sveicināti.

Iegāju klubā un jau sāku just kā mūzika sāk valdīt pār manu ķermeni. Un sapratu, ka ne tikai mūzika.

-Mistika, tu atnāci...

Saķēris mani un pievilcis sev tuvāk, tu ierunājies.

-Vai tad man bija kāda izvēle?

-Īsti nezinu...

Apgriezos pret tevi un sajutu tavu ķermeni pilnībā. 

-Tu nekad nemainies... Mistika...Tas pats kārdinošais ķermenis, apburošās acis un tās lūpas.. Mmm...

-Varbūt tā, pat ir labāk.

Tu saķēri manu roku un aizvedi uz V.I.P. zonu. Iekārtojos dīvānā un paprasīju martini.

-Man teica ka, esi jau visu paveikusi.

-Itkā... Tagad gaidu tikai samaksu.

Tu uzkāpi man virsū, paņēmi manu martini, noliki uz galda un teici:

-Tiešām domāju ka maksāšu tev, par pāris līķiem?...  Mistika... Tu nekad nemainies, vienmēr paliec tik STULBA.

Piecēlos, iemetu viņu otrā dīvānā, uzliku kāju un izvilku ieroci.

-Dārgumiņ, tavā vietā es nespēlētos ar mani. Atkārtoju pēdējo reizi, KUR IR NAUDA?

-Neesi, naiva. Novāc ieroci.

-Piķi iedod.

-Kāju novāc.

-Ak dievs, kā tu man uz nerviem krīti.

Paskatījos uz viņu un nospiedu ''gaili''. Sakārtojos un iečukstēju viņam ausī: 

-Ar tevi sekss bija labs, žēl kad dēļ vienas muļķības nākas tevi pazaudēt.

Un aizgāju...

Tas ir tikai sākums...BEIGAS

Viss?! Tam visam bija gals?! Vairs nebija Tu un Es! Viss bija beidzies! DONE...

Pat neatceros kāpēc.... Tas viss notika tik ātri... Bet es ienīstu viņu, vēl vairāk nekā savu māti vai skolu?! Taču tagad jūtos tukša bez viņa, bez viņa lūpām, acīm, pieskārieniem... VISA... Viņš tik ātri pazuda, tik ātri kad es pat nepaspēju no viņa atvadīties... Un tagad es guļu viņam blakus... Viņa paša asinīs.

Man teica kad mūs nevar nogalināt, bet... Viņš, Dreiks ir nogalināts, beigts... Un... Un... Es to izdarīju... Es viņu nogalināju... Ak...

Tas ir tikai sākums...11

Balle-svarīgākais notikums vidusskolā (vismaz lielākai daļai). Uz katra stūra ir dzirdama meiteņu spiegšana un runāšana par balli. Šķiet kad tagad visa dzīve rit tikai ap Balli. Aizvēru skapīti un pēkšņi parādījās Keita.

-Čau, māšel! Tu neticēsi!?

-Kas atkal noticis?

Keita atnāca ar milzīgu smaidu un es jau zināju kas noticis, bet tā kā viņa bija ļoti smaidīga, tad negribēju visu izbojāt ar atbildi: ''Niks uzaicināja tevi uz balli, jā zinu!''

-Niks uzaicināja mani uz balli!? Vai tu spēj to aptvert?!

-Nu viņam tā pat tas bija jādara.

-Aizveries!

Viņa iesmējās un es arī.

-Bet kā tad ar tevi?

-Ko tu domā ar to?

-Nuuu... Balle?

-Nē, nē, nē... Tas nav mans lauciņš.

-Es zinu, beet tā būs pēdēja balle un varbūt pat pēdējais vakars kopā ar Dreiku....

-Tas noteikti nebūs pēdējais.

Iesmējos, bet Keita mani uzreiz pārtrauca.

-Es tavā vietā nebūtu tik pārliecināta.

Es sāku aizdomāties... Un ja nu viņai taisnība? Ja nu Dreikam es esmu tikai ''kārtējā spēlīte''? Ehh...

-Atā, māšel!

Keita laimīga aizgāja un es tikai klusām atbildēju:

-Jā... Tev arī atā...

Gāju uz stundu un sajuta ap vidukli mīkstas rokas, aizmirsu par ko domāju un gribēju apgriezties lai noskūpstītu Dreiku, bet viņš bija tik cieši satvēris manu vidukli, kad izskustēties no vietas nespēju.

-Vai nāksi ar mani uz balli?

Viņš iečukstēja man ausī

-Jā...

Viņš atlaida manu vidukli un es griezos lai viņu noskūpstītu, bet kad apgriezos, tur neviena nebija... Bet mani tas neuztrauca, tāds bija Dreiks... Neviens nespēja pareģot to ko viņš darīs, viss ko viņš darīja bija pēkšņi un ar noslēpumu, bet tā pat mani kaut kas mocīja, itkā viss bija kārtība, bet visu laiku mani mocīja kaut kas noslēpumains...

Pēc stundām braucu uz mājām, jo Dreiks gribēja satikties un pateica lai obligāti uzvelku kleitu, bet tādu lai viņam patiktu. Man ir tikai viens jautājums:

-KĀDAS KLEITAS VIŅAM VISPĀR PATĪK?! UN VAI VIŅAM VISPĀR PATĪK KLEITAS???

Aizgāju pie skapja un izvilku pirmo kas gadījās.

-Derēs.

Viņa bija gara, melna kleita. Uz muguras bija kaut kas līdzīgs kā korsetei. Uzvilku parastas ''laiviņas'' un taisījos iet ārā, bet pēkšņi parādījās Dreiks un iegrūda mani gultā.

-Dreik?! Un kā tad ar to satikšanos?

-Mēs jau esam satikušies!

Es vairs nespēju neko atbildēt pretī un sajutu viņa lūpas uz mana kakla. Viņa rokas sniedzās pēc kleitas rāvējslēdzēja un atvēra to un pirms to novilka pajautā man:

-Vai būsi mana karaliene?

-Kā tu to domā?

-Nāc ar mani uz balli!?

Es pasmaidīju un viņš noskūpstīja mani, bet tagad es sāku domāt kas bija tas cilvēks kas mani skolā apķēra un piedāvāja iet uz balli...

Bet ja godīgi, mani tas tagad neuztrauca. Es tomēr biju mājās viena pati un kopā ar Dreiku...

Tas ir tikai sākums...10

Mani un Dreika vecāki nebija diezgan laimīgi, kad neuzvedāmies kā cilvēki un bieži kaut kur nozudām, tāpēc nācās dzirdēt diezgan pamatīgu morāli par to kas var notikt ja cilvēki saprastu kad abi esam citādāki. Nācās apsolīt kad nekas tāds vairs neatkārtosies un kad nebūs vairs mistisku izušanu. Visa skola jau bija sapratusi, kad esam kas vairāk par draugiem. Protams dažiem tas šķita jocīgi, jo nesen Dreiku ielidināju skapīšos un mēs abi gandrīz sakāvāmies (Khem, Khem, labi, es gandrīz ar viņu sakāvos), bet lai nu kā, strīdi un nesaprašanas starp mums vairs nebija...

Bija jau nakts un es ar Dreiku klusām ieskrējām mājās, novilkām zābakus un gājām augšā. Abi centāmies nesmieties, grīda čīkstēja un tikt līdz manai guļamistabai šķita gandrīz vai neiespējami.

-Es vairs nevaru.

Dreiks centās, nesmieties kamēr čukstēja.

-Aizveries.

Es arī centos savaldīties kamēr atbildēju pretī.

-Tūlīt jau būsim klāt.

-Tu to teici jau pirms 10 minūtēm.

-Nē, tad es teicu ''drīz''!

-Kāda starpība.

Abi ieskrējām manā guļamistabā un ielecām gultā. Smējāmies diezgan skaļi, bet vēlāk smiekli rimās un Dreiks cieši skatījās manī.

-Deamm... Tu esi tik skaista...

-Deamm... Es zinu!

Es iesmējos un viņš arī. Viņš noskūpstīja mani, bet es atbildēju ar buču uz lūpām.

-Šeit vairs nav jātēlo.

Viņš piebilda, bet es to zināju, man vienkārši patika viņu kaitināt ar bučām, kad viņš gaidīja skūpstu.

Tas ir tikai sākums... 9

Hloja uzklupa virsū Dreikam un iekodās viņam kaklā. Viņš cieši iegrābās Hlojas sēžamvietā un pastūma viņu uz augšu. Hloja nolika savas rokas sānus un paskatījās Dreika acīs. Tās bija kļuvušas pavisam melnas un liecināja tikai vienu...: ''ES GRIBU VIŅU''

-Un ko tagad?

Hloja pajautāja Dreikam.

-Dzīvosim, redzēsim

Dreiks atbildēja.

-Mēs dzīvosim pārāk ilgi!

Hloja piebilda.

-Nekas. Dažas lietas ir vērts gaidīt...

-Ja? Kādas tieši?

Hloja iesmējās un viņas ilkņi tik vien tiecās pēc asinīm. Dreiks sagrāba Hloju un nomete smiltīs.

-Tādas kā... TEVI!

Viņš uzsēdās virsū Hlojai un sāka viņu skūpstīt, bet Hloja izrāvās un tagad jau sēdēja virsū Dreikam

-Ak tā?! Nu tad tev būs jāgaida ļoti ilgi.

Hloja ļauni pasmīnēja un pamatīgi ieskrāpēja Dreika rokā.

-Ļoti.

Dreiks vēl ļaunāk atbildēja un izdarīja to pašu, tikai ieskrāpēja kaklā.

-ĻOTI

Hloja saķēra Dreiku un ielaida savu indi viņa ķermenī. Dreiks gandrīz jau bija atslēdzies aiz baudas un sāpēm, bet ar pēdējiem spēkiem iekodās Hlojas rokā un izdarīja to pašu... Ielaida savu indi! Tagad viņi abi gulēja asinīs, abi saskrāpēti, sakosti un transa stāvoklī...

Viss bija perfekti...

Asinis, ļaunums un KAISLE ❤

Tas ir tikai sākums...8

Noskanēja zvans un gāju uz stundu. Visi skatījās uz mani un Dreiku. Dreiks tikai atskatījās atpakaļ uz meiteņu skatieniem, bet es, es vienkārši ignorēju. Pēc stundām braucu mājās... Kad biju pie mājas, izkāpu no mašīnas un gāju uz mežu... Tā tomēr bija vienīgā vieta kur cilvēki man lika mieru... Nometu somu un apgūlos uz zemes. Aizvēru acis un klausījos dzīvnieku runās, bet kad atvēru ieraudzīju viņu!

-Sveika, dārgā!

Dreiks pasmīnēja un ieplēsa manu topiņu. Es iesitu viņa pa seju un viņš nokrita no manis. Savācu mantas un skrēju, et viņa roka saķēra manu kāju un apgāza. Viņš atkal uzsēdās man virsū un tagad jau pavisam saplēsa manu topiņu. Es ārdijos un centos tikt laukā, bet viņš iekodās manī un es atslēdzos...

Pamodos smiltīs... Saule mani svilināja un Dreika rokas vēl vairāk...

-Ko tu gribi izdarīt?

Jautāju Dreikam, bet viņš tikai sēja ciet manas rokas ar auklu. Kad bija sasējis, paņēma nazi, pārgrieza manu krūšturi un iegrieza man rokā.

-Idiots!

-Ko tu teici, dārgā?

-Tu tiešām esi idiots! Domā kad baidīšos no tevis?!

-Tu jau baidies.

Pārplēsu auklas un saķēru viņu. Iekodos kaklā, izsūcu diezgan daudz asiņu un piecēlos lai ietu prom, bet viņa rokas saķēra mani un apgāza.

-Tu tā vienmēr dari?

Ieskatījos acīs un pateicu to viņam.

-Tikai ar tevi!

Viņš atbildēja un sāka mani skūpstīt. Saķēra mani un pievilka pavisam tuvu sev.

-Un ko tagad?

Jautāju viņam.

-Ko iesaki?

Viņš pasmīnēja un nolaizīja manu asiņaino roku...